Izrādes «Heda Gablere» apskats: Ieslīgstot bezprātā Liepājā

Mēdz būt tādas izrādes, pēc kurām iznāc no skatītāju zāles apstulbis no redzētā un ilgi mēģini atgūt elpu un atgriezties realitātē. Bet pēc tam vēl ne mazāk kā desmit dienas staigā apkārt kā apdullināts, pārdomājot piedzīvoto katarsi. Turklāt visi mēģinājumi kaut kā saprotami pārstāstīt redzēto kļūst par izgāšanos – tu sajūsmināti izdod nesakarīgas skaņas, pārgriez acis vai arī pilnīgi izmisīgi, mētājoties ar rokām, stāsti sižetu, kad to negrib dzirdēt. Fui, tādam būt. Henrika Ibsena “Heda Gablere” Liepājas teātrī Lauras Grozas-Ķiberes režijā ir tieši no tādām izrādēm. Un tomēr tagad Aizrautīgais skatītājs mēģinās sakopot domu drumslas, tās pieķemmēt un dalīties iespaidos.

IZRĀDE

Henriks Ibsens uzrakstīja Hedu Gableri 1890.gadā, bet 1891.gada janvārī notika pirmā pirmizrāde. Pārstāstīt lugas saturu patiešām negribas, par lugu var izlasīt, piemēram, šeit.

Režisore Laura Groza-Ķibere iestudējumam izvēlējusies mūsdienīgāko skatuves versiju, kuru veidojis britu dramaturgs un režisors Patriks Mārbers, kurš, kā bija teikts Liepājas teātra paziņojumā presei, nav nodarījis pāri oriģinālam, ievērojot cieņu pret Ibsenu. Taču Aizrautīgais skatītājs tā arī nespēja saskatīt atšķirības no oriģināla. Starp citu, Aizrautīgais skatītājs nav nekāds profesionālis.

Melnais un baltais

…Milzīga pustukša savrupmājas istaba, kurā nav pabeigts remonts. Avanscēnā ar muguru pret skatītājiem guļ Heda (Anete Berķe) melnā naktskreklā. Sākumā viņa pārkārto melnus un baltus dēlīšus, pēc tam aizmieg. Tikmēr mājās ierodas krustmāte Džuliāna (viņa arī Jūlija; Inese Kučinska) un mājkalpotāja Berte (Anda Albuže). Viņas apspriež no ieilgušā kāzu ceļojuma atgriezušos jaunlaulātos un dažādas pilsētas baumas. Bet, lūk, arī jaunais vīrs Jorgens Tesmans (Egons Dombrovskis) steidz vilkt kājās bikses un ar mīļoto krustmāti dalīties jaunumos. Un tad dibenplānā parādās… Heda, ģērbusies halātā. Viņa vairākas reizes nesteidzīgi noiet pa skatuvi, ieskatās istabā. Bet kas tad aizmigusi guļ avanscēnā?! Taču tad guļošā ar šausmu kliedzienu pamostas,  pielec kājās un aizskrien, un tūlīt pat uz skatuves izskrien Heda, jau ģērbusies gaišā naktskreklā, viņa dreb pēc murgainā sapņa, viņa metas vīram ap kaklu, taču pamana krustmāti un kļūst nevērīgi mierīga augstākās sabiedrības dāma…

Nedaudz vēlāk saproti – Heda melnā un baltā ir varones divas hipostāzes, šajā gadījumā viss ir ļoti tieši. Pēc tam nāk izpratne par trešo hipostāzi – Hedu klusētāju. Tā ir viņa pati, taču jaunībā, atnāk paskatīties, kā klājas pašreizējai Hedai. To tēlo Terēze Laukšteina.

Jāatzīst, nabaga Aizrautīgajam skatītājam gandrīz vai aizbrauca jumts, kamēr viņš saprata, kas par lietu. Bija arī citi iemesli apšaubīt savu veselo saprātu,

taču par tiem – pēc tam.

Viss šis mainīgums un divdabīgums jau pirmajā ainā noteic visas izrādes noskaņu. Nekas nav tāds, kā šķiet. Vai arī – viss patiešām tikai šķiet? Jorgens – vai viņš patiešām ir iemīlējies skaistulē Hedā, vai arī apprecējis viņu, lai paaugstinātu savu statusu? Jaukā Tea (Everita Pjata) – vai viņa patiešām ir nabaga visupiedodoša aitiņa, kas ir gatava izvilkt savu vīrieti no purva un motivēt jaunai dzīvei, vai īstajā brīdī iekampties kā piraija un savu nepalaist vaļā? Eilerts Lavborgs (Mārtiņš Kalita), bijušais Jorgena mācību biedrs – ļoti talantīgs, joprojām iemīlējies Hedā. Vāja rakstura uzdzīvotājs. Ar Hedas palīdzību spējis izkļūt no bedres, kur sevi pats bija iedzinis, taču tieksme pēc pašiznīcināšanās uzvar. Šajā ziņā viņš ir ļoti līdzīgs Hedai. Un it kā spēj sevi saņemt rokās, un arī kaut kāds mugurkauls ir, taču vājības ņem virsroku. Tiesnesis Braks (Leons Leščinskis) ir tiešāks, lai gan atklāti divkosīgs – Hedas tēva ģenerāļa Gablera vecs paziņa, viņš palīdz jaunajai ģimenei, taču lien vai no ādas ārā, lai panāktu, ka Heda kļūst par viņa mīļāko.

Darbība iekļaujas divās dienās. Tāpat kā daudzās Ibsena lugās. Ļoti daudz noticis “līdz tam”, tas ir, pirms darbības sākuma. Un tas pamazām atklājas skatītājam. Vēl interesanti – kad lasi lugu, veido savu “bildi”. Taču režisoriem ir savs skatījums. Tā arī šajā gadījumā – skaties Lauras Grozas-Ķiberes versiju un to vien dari, kā pārdomā dažādas epizodes, saskati tās pavisam citādi. Taču

gan personāži, gan teksts ir tie paši - vārds vārdā, taču akcenti, nianses…

Uz robežas

Anete Berķe, tāpat kā daudzas aktrises, kas tēlojušas ārkārtīgi sarežģīto Hedas lomu, atzinās – tādas lomas viegli nepadodas, tas ir ļoti smags darbs, un viņa centusies pēc iespējas vairāk iedziļināties savas varones absurdajā loģikā. Viņa domā, ka

Hedas dvēseles tumšās puses ir daudzos no mums, taču kurš gan kaut kā tādā atzīstas…

“Strādājot pie šīs lomas es sapratu, ka mēs visi esam egoisti un cīnāmies par savu izdzīvošanu,” sacīja Anete. Un piebilda – viņas varone ir trausla, ļoti nelaimīga un grib apjēgt, kā dēļ viņai dzīvot. Aktrise domā, ka viņas varone vienmēr ir “uz robežas” un nekā nespēj saprast, vai viņai dzīvot vai mirt. Viņa baidās tajā kādam atzīties, jo uzskatīs taču par vājprātīgu, un faktiski pati sevi ir iedzinusi sprostā. Ne velti visa darbība notiek vienā istabā, no kuras Heda neiziet. Viņa meklē skaistumu dzīvē, alkst pēc drosmes citu rīcībā… Taču viņas rīcībā nav nekā laba. Viņa iznīcina, posta, grauj. Visu un visus, kam vien tiek klāt. Un sevi arī.

Viņai ir acīmredzamas problēmas ar identifikāciju, mūsu Hedai.

Viņa jūt neticamu, graujošu skaudību pret tiem, kas atraduši pielietojumu saviem spēkiem. Viņai gribas vadīt citus, manipulēt ar viņiem, un kaut kas viņai izdodas. Tikai finālā izrādās, ka viņa pat ar savu dzīvi nespēj tikt galā. Ne velti kādā brīdī viņa atzīst: “Man nav talanta dzīvot.”

Anete Berķe spēlē neatkārtojami. Uzvilkta stīga, strupceļā iedzīts zvēriņš, apmulsis bērns, pēdējā brīdī līdz galam sasprindzināts gribasspēks – tas viss ir viņa. 

Aktrise veiksmīgi tika galā ar izaicinājumu, kādu ietver šī psiholoģiski neticami grūtā loma. Režisore uzskata, ka Anetei tā ir izeja citā līmenī. Kopumā – jā. Līdz šim Berķe ne reizi vien sevi parādījusi kā ļoti talantīgu raksturlomu aktrisi, taču kļuvis skaidrs, ka viņa ir spējīga iekarot arī tādu aktiermākslas virsotni kā Hedas loma.

Aktieru ansamblis kopumā ir reti labi izdevies, katrs spēlē savu partiju smalki un precīzi.

“Heda Gablere esmu es”

Nu, jā, nu, jā, Gistavs Flobērs tā teica par savu Bovarī kundzi. Laura Groza-Ķibere to pašu saka par Hedu, viņa ne reizi vien uzsvērusi, ka izjūt saikni ar šo varoni, un viņai tēma ir ļoti aktuāla. “Heda mēģina atrast pazaudēto sevi, un sociālais aspekts, kuru parāda Ibsens, tagad nav tik svarīgs. Toties ir svarīgs personības aspekts. Runa ir par cilvēku meklējumos, kuram ir svarīgi atrast sevi jaunā kvalitātē. Tas ir grūti. Es nodarbojos ar to, kas man ir interesanti, ko nevaru līdz galam saprast, un ar to, ko pietiekami labi saprotu. Tāpēc es arī iestudēju stāstu par Hedu, jo pašlaik es pati lielā mērā esmu Heda Gablere,” sacīja režisore.

Grūti pieļaut, ka Laurai Grozai-Ķiberei, kas veido izrādes, no kurām publikai aizraujas elpa, ir problēmas ar pašidentifikāciju.

Taču – kurš no mums gan ir izvairījies no dažādām vecuma krīzēm, problēmām ar sevis meklēšanu, rakņāšanās sevī lēkmēm ar jautājumu “vai es dzīvē daru īstās lietas”? Droši vien – jo talantīgāks cilvēks, jo biežāk viņu plosa šādas domas.

“Hedas” iestudējums no jauna apliecinājis, ka Laura Groza-Ķibere ir ļoti talantīga un spēcīga režisore.

Kad brūk pasaule

Izrādes scenogrāfs ir Mārtiņš Vilkārsis – viens no labākajiem Latvijas scenogrāfiem. Pateicoties viņa pūliņiem, skatītājs pēkšņi redz, ka sienas augšējā daļa līgojas. Vai arī tā tikai rādījās?... Lūk, parādījās griestu attēls. Vai arī tas visu laiku bija? Atkal pazuda... Spogulis pie sienas – vai attēls tajā patiešām mainās vai arī tā tikai šķita?...

…Starpbrīdī, satiekot Mārtiņu, Aizrautīgais skatītājs izstāstīja viņam visus savus “redzējumus” un pieprasīja atbildi – vai tā bija vai arī tikai rādījās? Vilkārsis klusējot pamāja ar galvu – sak, bija. Un painteresējās par iespaidiem. Nācās atzīties, ka

vienubrīd jūtami sāka “smirdēt pēc neprāta”, sāka šķist, ka jūc prātā kopā ar Hedu, un visi šie sienas un citu interjera elementu “nedarbi” rada pasaules sabrukuma iespaidu.

Scenogrāfs ar smaidu apstiprināja – nu, jā, tā arī bija iecerēts. Visa scenogrāfija, kā arī ļoti stilīgie Jolantas Rimkutes veidotie tērpi – tie ir pieklusinātos toņos, viss kopā rada vecas melnbaltas filmas iespaidu. Uz kopējā fona nekaunīgi izceļas baltais uzraksts uz Lavborga melnā krekla “We should all be feminists” (“Mums visiem vajadzētu būt feministiem”) – tāds spēcīgs norādījums uz sešdesmitajiem gadiem. Un vienlaikus atgādinājums, ka Eilerts “pieklājīgā” sabiedrībā ir izstumtais. Taču Heda nav feministe, nē. Viņa neieredz sievietes un sievieti sevī, un “sieviešu sūtību”, kādu to redz tā pati “pieklājīgā sabiedrība”.

BEZ HAPPY END

Atskatoties uz Liepājas teātra pēdējo gadu iestudējumiem, nāk prātā, ka tādas izjūtas un iespaidus kādreiz radīja “Hanana” un “Ragana” Dž.Dž.Džilindžera režijā, bet no nesenajiem – baisais “1984”, kuru iestudēja Laura Groza-Ķibere. Var iegrimt ilgos pseidofilozofiskos pārspriedumos, kāpēc šīs izrādes iekritušas dvēselē, lai gan no happpy end tās bija ļoti tālu, taču tas ir lieki, nolēma Aizrautīgais skatītājs (тм, рrotams).

Mūziku īpaši šim uzvedumam sarakstījis Kārlis Auzāns, un tā pastiprina visu aprijoša bezprāta un nenovēršami tuvojošās traģēdijas izjūtu. Gaismu mākslinieks Jānis Sniķers un videomākslinieks “-8” arī devuši savu ieguldījumu kopējā idejā.

Un vēl vairāki momenti, kas iespiežas atmiņā, lai gan šajā iestudējumā tādi ir gandrīz katrā epizodē. Brīžiem uz skatuves ir gandrīz divas Hedas, un Eilerts, aicinot “atcerēties bijušo”, vēršas pie Hedas-jaunākās. Bet, lūk – gandrīz fināls. Heda jau ir iznīcinājusi rokrakstu, ko uzrakstījuši Lavborgs un Tea. Un redz, kā viņas vīrs, aizmirsis par gandrīz visu pasaulē, kopā ar nīstamo Teu iegrimis sāncenses un neizdevušās mīlestības garabērna atjaunošanā. Un te vēl Braks nedod miera. Heda saprot, ka viņu visi pametuši, viss galīgi sabrūk, viņa izmisīgi mēģina sasaukt vīru, tomēr apskauj nevis viņu, bet puisēnu (Dāvids Laukšteins), savu bērnu, kas nekad nepiedzims. Un minūti pirms liktenīgā pēdējā soļa izmisīgi dauza ar āmuriņu pa dēlīšiem – melno, balto, melno… Lugā tās ir klavieres. Bet te to nav. Viss ir rupjāk, uzskatāmāk, skarbāk. Un briesmīgāk.  

Rakstu oriģinālvalodā lasiet rus.lsm.lv!

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti