"Sākumā domāju – fakts, ka labi pazinu Neibartu, varētu traucēt. Bet īstenībā netraucēja nemaz! Neredzēju ne Gunu, ne Neibartu, jo tas, kas notika – dzeja un vārda meklēšana –, bija tik pašvērtīgs pats par sevi," atzīst dzejniece Inese Zandere. Viņasprāt, galvenais šajā iestudējumā ir ļoti stiprais dzejas vārds un tas, kā dzeja tika pasniegta: "Tas ir Kosmoss! Neibarta dzeja šeit piedzima no jauna.
Vai Neibarts bija tīrradnis? Grūti teikt. Kaut kādā ziņā viņš sevi bija iestudējis – viņš bija lomā. Visu laiku. Jo Aivars bija cilvēks ar vairākām kārtām – vienmēr jau viņš nebija tik ekscentrisks kā izrādē.
Patiesībā Neibarts bija dziļāks, nekā iztaisījās vai uzvedās. Viņš nebija vienkāršs tēls."
Dzejniece ir sajūsmā par aktrises Gunas Zariņas spēli: "Vienmēr esmu uzskatījusi, ka viņa ir ideālās attiecībās ar dzeju – Gunai piemīt spēja to neromantizēt un nepsiholoģizēt. Viņa ļoti labi saprot dzejas īsto dabu un māk tās brīvību nospēlēt."
Savukārt par muzikālo noformējumu Zanderei ir pretrunīgs viedoklis: "Ingus Baušķenieka mūzika bija izcili laba šai izrādei, bet man pašai Neibarts, protams, muzikālā ziņā ir un paliek saistīts ar Valtu Pūci. Vēroju viņu izrādes laikā – ceru, ka viņam patika."
"Aivars bija pašpārliecinātāks, stiprāks – katrs viņa solis bija līdzdalība rituālā.
Izņemot brīžus, kad patiesi bija pillā un nesekoja līdzi iekšējā režisora balsij, viss viņa mūžs bija atbildība sevis radītā tēla priekšā.
Neviens cits kolēģis tā nedarīja – jo parasti jau viens esam uz dēļiem, otrs – ar draugiem vai meitenēm. Bet Neibarts visu laiku uzturēja savu iekšējo tēlu. Tā bija viņa kalpība mākslai, viņa žanrs," atzīst dzejnieks Uldis Bērziņš. Ap izrādes vidu viņš jutis, ka Gunas Zariņas radītais tēls pakāpeniski aizrauj tik ļoti, ka teju vai sāk aizmirst Aivaru: "Un tad tas dīvainais mirklis – kad iznāk režisors un garais skaņuvīrs – Baušķenieks. Un Guna Zariņa. Un redzu augumu atšķirību.
Tas Neibarts, ko redzēju uz dēļiem, bija licies liels augumā. Gunas radītais tēls pēkšņi pazuda brīdī, kad paklanoties viņa nostājās blakus dzīviem cilvēkiem – kļuva maziņa, mīļa, viena no mums. Kā viņa to varēja dabūt gatavu, ka bija tik liela izrādes brīdī?!
Un tas kosmiskais ķērciens... Tu tālu iepakaļ paliec tam emociju uzrāvienam, Dieva vārnai.”
"Pēc izrādes mani pārņēmusi sajūta, ka visi kopā esam bijuši pirtiņā, kur Ņurbulis met garu. Smaržas kāpj, paliek aizvien karstāk," ir saviļņota dziedātāja Evita Zālīte, kura Neibarta dzeju iepazinusi caur dziedāto mūziku. "Arī kolēģi – Valts Pūce, Ilze Grunte – par viņu stāstījuši. Bet tagad šķiet, ka esmu viņam tik tuvu bijusi, ka pat mazliet kauns. Mēs visi tur plikiņi sēdējām, laimīgi, kopībā, un tagad tādi drusku apjukuši.
Esmu sajūsmā! Par Gunu grūti pat runāt. Tā ir kā liela dāvana – viņi abi ar Ņurbuli ir tik apdāvināti, ka tērē, tērē, tērē sevi mums.
Un tagad visi tādi apdāvināti, laimīgi un nopērti iesim mājās.”
