Luga ļoti nežēlīgi preparē kāda laulāta pāra attiecības, bet Toms Treinis, nevēloties skatītājiem uzkraut smagumu, to iestudējis kā absurdu un paradoksu pilnu spēli. Lomās redzēsim interesantu aktieru ansambli – vecāko laulāto pāri izspēlēs Agnese Zeltiņa un Ivars Auziņš, bet jaunāko – Elīna Avotiņa un Andris Bulis.
Fragments:
Džordžs: „Marta, nepin te bērnu iekšā."
Marta: „Viņš ir tavs tikpat, cik mans, un ja es gribēšu, es par viņu runāšu. Ej un atver durvis! Nāciet iekšā!”
Izrādes centrā ir kāds pāris Marta un Džordžs, kas viens ar otru spēlē ļoti nežēlīgas spēles, ko viņos provocē nepiepildītā laulības dzīve.
Par šo spēļu lieciniekiem kļūst arī kāds jaunāks pāris, ko Marta un Džordžs uzaicina ciemos. Jaunākajiem ir lemts ielūkoties cilvēku attiecību tumšākajos bezdibeņos, un izdarīt savu izvēli, vai arī viņi gribēs to atkārtot.
Fragments: „Nu tā par acu gaišumu, prāta skaidrību, un aknu pilnību, raujam iekšā. Priekā dārgie!”
Edvarda Olbija 60.gadu sākumā sarakstītā luga ļoti daudz un dažādi interpretēta. Jaunais režisors Toms Treinis kā galveno tēmu šodienas kontekstā nolasījis – nekas dzīvē nevar aizstāt to piepildījumu, ko cilvēkam sniedz pilnvērtīga ģimene, un Olbijs to atklājis, rādot šī modeļa pretstatu – baisās bezbērnu pāra Martas un Džordža attiecības. Režisors uzsver – izrādi viņš veidojis ar domu par nākamību.
Toms Treinis: „Tomēr tā bērnu tēma ir ļoti būtiska. Mums katram cilvēkam, man liekas, ir ielikts tas kods, ka mums ir jārada kaut kas, kas paliek aiz mums dzīvā formā. Un tā traģēdija ir tajā, ka tev nav tādas iespējas. Tas ir briesmīgi. Un tāpēc arī sākas visādas kroplas spēles, kurām tiek pakļauti citi cilvēki un tamlīdzīgi. Cilvēks var būt ļoti gudrs, veiksmīgs karjerā, bet ja tev iztrūkst tā viena lieta, kas ir ģimene, tad ir traki. Ja, piemēram, kāds jauns pāris atnāks uz šo izrādi, un pēc izrādes aizies mājās un gribēs turpinājumu, tad es būšu ļoti laimīgs, principā tad šī izrāde būs izdevusies un man būs piepildījums."
Olbija luga bieži vien iestudēta reālpsiholoģiskā stilā, kas skatītājam ir ļoti smagi. Lai šo efektu mazinātu, Toms Treinis izrādi veidojis kā paradoksiem pilnu spēli, un uzskata – to pieļauj arī lugas materiāls, kas pats visu laiku ir uz reālisma un absurda robežas.
Toms Treinis: „Tādu, rupji sakot, „čerņu” mēs īsti negribam. Nu tā ir tāda „čerņa”, bet gribas to visu tā vieglāk izstāstīt, tāpēc man ļoti gribējās, lai aktieri noķer to absolūto brīvību un kaifu spēlēt. Tu spēlē un runā par briesmīgām lietām, bet tu to dari ar spēles prieku."
Fragments:
„- Varbūt ka puisītim Džordžijam nemaz nav iekšā, ka viņš nemaz nav tam radīts.
- Izbeidz, Marta!
- Es ne velna nebeigšu!”
Martas lomā redzēsim Agnesi Zeltiņu, kura atzīst – tik apjomīgas, saturīgas un arī sarežģītas lomas viņas karjerā nav bijis.
Agnese Zeltiņa: „Ļoti sāpīgi, ļoti daudz jāiet ārpus komforta zonas, jāmeklē, jādomā, kā arī jāpievērš uzmanība tam, lai skatītājam neuzkrautu to smagumu, bet liktu viņam ar kaut kādiem paradoksāliem absurdiem līdzekļiem nokļūt līdz tai jēgai."
Arī Olbija lugas nosaukums ir dažādi interpretēts, šoreiz arī tas kaut kādā ziņā sasauksies ar izrādes kopējo stilistiku.
Agnese Zeltiņa: „Tam ir simboliska nozīme tajā ziņā, jo mēs runājam par dziesmiņu no „Trīs sivēntiņi” multenes. Un tā kā mēs mazliet arī to iestudējumu taisām tādā multfilmu stilistikā, tad vilks šeit tiek domāts kā simbols ļaunumam, iznīcībai, tam, ko mēs nodarām paši sev, tāpēc mums ir Vilka kundze."
