“Katram režisoram ir savs rokraksts un, jā, šī varbūt ir tāda Regnāram [Vaivaram] raksturīga lieta, ka viņš ļoti iedziļinās un autora tekstu piemēro savām izrādes vajadzībām,” skaidro Nacionālā teātra pārstāve Līga Rimšēviča.
Un tomēr - pārrakstīt autora darbu tā, ka no tā paliek tikai iedvesma!? Šo jautājumu Latvijas Televīzijas raidījuma "4.studija" veidotāji vēlējās uzdot arī Regnāram Vaivaram, tomēr viņa atbilde izpaliek, jo režisors ir nodevies radošiem procesiem Valmierā, tāpēc vaicājām lugas autoram, ko viņš domā par šādu sava darba interpretāciju?
„Pirms iestudēšanas procesa mēs jau kaut ko mainījām ar mani kopā, un pēc tam jau man pašam nebija laika mēģinājumu procesos piedalīties, un tad, kad jau es atnācu skatīties, tad jau skatījos kā skatītājs, tad redzēju - o, tā un tā,” stāsta aktieris un dramaturgs Artūrs Dīcis.
Bieži vien autoram ir savs redzējums, bet režisoram pavisam cits, un tādu gadījumu, kad režisors pārraksta kādu oriģināldramaturģijas darbu, nav mazums.
„Mums ir piemēri, kad autors sēž līdzi un pārraksta lugu tik reizes, cik vajag. Otrs variants, ja šī sadarbība nenotiek, ja režisors transformē materiālu pats, tad ir gadījumi, kad autore ieraksta savā blogā. Lelde Stumbre pēc izrādes “Droši kā tankā” ieraksta savā blogā - šis ir tas gadījums, kad man sevis kā autora ir žēl'',” stāsta teātra kritiķis Atis Rozentāls.
Ja autors tam piekrīt, problēmu nav, tomēr nereti sanākot strīdi, kad jāsaņem autoratlīdzība, jo vairs nav skaidrs - kā tad to pīrāgu dalīt
"Var jau sēdēt mājās un iedvesmoties, cik vēlies, bet - kāpēc neraksti pats? Radi pats savus darbus! Nevar būt tā, ka tu paņem kādu Margaritas Stārastes pasakas varoni un piezīmē rūtainu cepurīti klāt, un tagad tu esi iedvesmojies,” norāda AKKA/LAA pāsrtāve, kultūrfilozofe un tulkotāja Ieva Kolmane.
Teātra vidē labi zināms ir teiciens - vislabākais autors ir miris autors, jo tad režisori interpretācijām var ļauties uz nebēdu, kas jau ir pierādījies ar tādiem klasiķiem kā Šekspīrs, kura lugas vārds vārdā diez vai ieraudzīsim uz kādas skatuves
„Ja atceramies, Bazam Lurmenam bija brīnišķīga filma “Romeo un Džuljeta”, kas bija pārcelta uz mūsdienām, bet tur bija saglabāts sižets. Es to izdarīju vienā reizē, sēdēju un ar pirkstu vilku līdzi, un tā sajūta, tu skaties un tur jau viss tas Šekspīrs ir, bet īstenībā tur vismaz puse ir izsvītrota,” turpina Rozentāls.
Arī no mūsu klasiķa Blaumaņa slavenākā darba ir pazudušas pat veselas ainas.
„Latviešu klasikas interpretācijā mums ir vismaz divi piemēri, kad no “Skroderdienām Silmačos” tiek izņemta aina pirtiņā. Savā laikā Jaunajā Rīgas teātrī Viesturs Kairišs šo ainu izņēma laukā. Otrs variants, nupat Zigurds Neimanis, sapulcējot dažādus aktierus, ar „Skroderdienu” variantu braukāja pa Latvijas estrādēm. Viņi arī izņēma šo ainu pirtiņā, bet, visticamāk, viņi baidījās riskēt, ka cilvēki šajā klusajā ainā celsies augšā un ies pēc alus,” spriež Rozentāls.
Artūram Dīcim gan pret režisora iestudējumu pretenziju neesot, un kā pats saka, ja būtu vēlme iestudēt lugu vārds vārdā, tad noteikti būtu jāķeras klāt pašam pie iestudēšanas un spēlēšanas.
„Man personīgi kaut kādas pretenzijas pret kaut ko, ka Regnārs būtu „sačakarējis” manu lugu, galīgi vispār nav, jo man pašam kā skatītājam bija interesanti,” atzīst Dīcis.
Skatītājiem jārēķinās ar to, ka režisori ir improvizējuši visos laikos, jautājums tikai - cik tālu tiek novilktas šīs te robežas, un ko par to saka autors, ja vien, protams, tas nav klasiķis, kurš uz izrādi noraugās no mākoņu maliņas, norāda "4.studijas" veidotāji.
