Abra: Tev ir bijuši vairāki skatuves vārdi – Jera, Wasabi, Sudrabu Jera. Kā tu nonāci līdz Sudrabu Sirdij?
Sudrabu Sirds: Vispirms vēlos piezīmēt vienu lietu par Wasabi. Wasabi nebija mans skatuves vārds, tas bija mans un mana bērnības drauga Magona projekts. Viņš bija producents, un es biju emsijs. Šo ir svarīgi piezīmēt, jo tu neesi vienīgais, kas to ir tā uztvēris, ļoti bieži cilvēki jauc to klāt kā manu solo vārdu.
Runājot par “Sudrabu Sirds”. Kad es “iegāju repā”, mans skatuves vārds bija mana rajona čomu iesauka. Taču es sapratu, ka es nevaru sūtīt mesidžu cilvēkiem ar rajona iesauku kā “Jermaks”, “Jera” vai “mazais Deniss”. Es vēlējos atrast sev jaunu skatuves vārdu.
Droši vien esi dzirdējis par tādu dzejnieku kā Sudrabu Edžus. Lūk, es iedvesmojos no šī vārda.
Tu jau arī zini tādu reperi kā Edžons, es vienmēr biju iedomājies, ka viņam būtu bijis ļoti iederīgi paņemt vārdu Sudrabu Edžons. Bet tas par Sudrabu.
Par Sirdi runājot, ja redzam kādu, kas dara daudz labu lietu, par viņu mēdz teikt: “Tam cilvēkam ir zelta sirds". Es savukārt redzu sevi uz tā sudraba līmeņa, es neesmu perfekts, bet es cenšos būt labs. Lai vienmēr būtu, kur augt.
Vēl jau arī ir tas izteiciens “Runāšana sudrabs, klusēšana zelts”, kas arī var iespēlēties kopējā konceptā.
Šis labs! Es pieglabāšu pie sevis, lai nepazūd. Es atcerēšos, no kurienes šis nācis.
Cik sen tu raksti?
Tas bija, sākot no 2004. gada, man tolaik bija 17 gadi. Mēs ar Magonu klausījāmies Gustavo, „S’T’A”, Ozolu. Tad mēs izdzirdējām par “Runātājiem”, kas pēc tam pārtapa par “Runu Zāli”. Mēs mācījāmies arodskolā, ļoti daudz klausījāmies repu, un vienu reizi Magons bija atnācis pie manis ar savu tekstu. Pēc tam es izdomāju, ka arī pamēģināšu ko uzrakstīt. Mans pirmais teksts bija uz Limp Bizkit “Break Stuff” pavadījuma. Es vēl kā tagad atceros savas pirmās rindas:
“Ir kārtējais rīts un ārā atkal lietus līst
Es izkrītu no telpas vēlāk pieeju pie loga
Kaut kā lietus piles pil tik lēni
Un pie manas mājas tusē pieci panku zēni”
Tas bija pats pirmais, ko es uzrakstīju uz papīra. Pēc tam jau viss tikai turpinājās.
Zini, kā mēs ar čomiem esam sekojuši līdzi jaunajiem latviešu reperiem - tikko viņiem šķiet, ka viņi jau kaut ko var, tā viņi uzreiz ķeras pie publikācijām, relīzēm un gaida lielu pūli īsā laikā.
Mēs ar Magonu savulaik rakstījām tikai sev, apmēram četrus piecus gadus. Četrus gadus mūsu tekstus dzirdēja tikai četras sienas! Katru nedēļas nogali mēs atbraucām no arodskolas, nācām pie manis un repojām tekstus, kurus bijām sarakstījuši.
Mūsu pirmais ieraksts studijā bija tad, kad mums abiem jau bija pāri divdesmit. Kopdziesmu mēs iemetām hhradio.lv mājaslapā, kur mūsu dziesmu nepieņēma, tā tika iemesta „trash” sekcijā. Tad mēs provējām ielikt gabalu iekš hiphopz.lv, kur mums vajadzēja samaksāt latu, lai dziesmu publicētu. Pēc nedēļas ar mums sazinājās reperis Nātre, kurš vēlējās mūs pieaicināt klāt savam miksteipam “Pazudušie ieraksti vol.2”. Tas bija ap kādu 2009. gadu.
Pacietīgs ceļš. Zini, bet dažreiz ar to pacietību mēdz būt pagrūti.
Zinu, kā tas ir. Mēs katrs esam mazliet egoisti, repojam ar “māja – kāja” atskaņām un domājam, ka tas ir labi sarīmēts. Tomēr objektīvāk uz saviem projektiem un sevi mēs spējam paskatīties ar laika nobīdi.
Viens no pirmajiem gabaliem, kuru es atceros dzirdam no tevis, bija “Lidmašīna”, kas rakstīta uz “Walking on a Dream” pavadījuma no grupas “Empire of the Sun”. Kā tu skaties uz dziesmas saturu šodien?
Tas ir tas, par ko es stāvu joprojām. Es esmu par marihuānas legalizāciju. Manuprāt, tajā nav nekā slikta, ja to dara ar prātu. Manu nostāju zin mana ģimene, mana meitene, mani draugi, darba kolēģi, bosi. Īsāk sakot – „Legalize it!”.
Vai tavi iemesli rakstīt ir mainījušies, salīdzinot tagadni ar laiku, kad uzsāki rakstīt?
Motivācija nav mainījusies – taisīt labu mūziku! Protams, es esmu runājis ar savu ģimeni par dažādām idejām. Teiksim, ja kādu dienu man būtu iespēja ikdienā strādāt ar mūziku un ar to pelnīt. Tomēr tas viss var tikai nākt pēc tam. Pamatā es vienkārši strādāju pie tā, lai radītu pēc iespējas labāku mūziku. Lai būtu tā, ka arī pēc simts reizēm, kad noklausos savu materiālu, es justu: “Jā, šī ir laba mūzika!”
Vai tu seko līdzi latviešu repam?
Jā, sekoju. Mana ikdiena pārsvarā sastāv no tā, ka es eju uz darbu, pārrodos mājās, pieskatu bērnus, gatavoju ēst. Man uz televizora pa laikam tiek ieslēgts "Youtube" pleilists ar latviešu repu. Tad es dzirdu to, ko man izspēlē “Youtube” pleislista nākamais ķēdes posms.
Kā tu skaties uz to, kas pašlaik notiek Latvijas repa scēnā? Kā tas atšķiras no laikaposma, kad tu biji daļa no “Savs i Savs”?
Man šķiet, ka tehnoloģijas attīstības iespaidā jaunajiem reperiem ir daudz vairāk iespēju. Ja tu esi labs, par tevi dzirdēs un tu kaut kur nokļūsi. Agrāk šīs iespējas bija mazākas, ierobežotākas.
Kā jau pirmīt minēju, Nātre izdzirdēja par mani no vietnes hiphopz.lv, kas aizvirzījās arī līdz manai dalībai “Savs i Savs”. Tagad šādas interneta vietnes ir visur. Pietiek ar labu gabalu “Youtube”, un, ja tas “aizies”, tevi sadzirdēs.
Starp citu, kā tieši tu kļuvi par daļu no “Savs i Savs”?
Nātre bija mani uzaicinājis pie sevis saistībā ar viņa albumu “Pazudušie ieraksti vol.2”. Atceros, tur bija vairāki cilvēki no “Satin Pasauli”. Šādas tikšanās reizes atkārtojās, un vienā no tām Nātre man ieminējās, ka Ozols grasās veidot jaunu projektu. “Riga Records 2”, tā sacīt. Man pat domas nebija, ka es varētu pievienoties kopējam sastāvam, es drīzāk gaidīju, kas tad būs daļa no šī projekta.
Vēlāk, kad Skutelis rīkoja “Hiphopa zaptes” „Pulkvedī”, Nātre aprunājās ar Skuteli un apvaicājās, vai es varu uzstāties ar dziesmu kādā no šiem vakariem. Pakāpeniski tas viss attīstījās, Nātre bija par mani ieminējies Ozolam, un rezultātā es arī kļuvu par daļu no “Savs i Savs”.
Atceros, ka es vienmēr sacīju Nātrem: “Paldies, ka mani dabūji šajā projektā”. Un viņš vienmēr atbildēja : “Nē, tu pats to izdarīji. Tevi tāpat vien neviens nebūtu pasaucis uz šo projektu!” Es to vēlos izcelt. Es nejūtos, ka kāds man ir kaut ko devis tāpat vien. Un tomēr, es novērtēju un zinu, kurš ko ir darījis manā labā un par to esmu pateicīgs.
Kāpēc tavā "Youtube" kanālā vairs nav atrodams agrākais materiāls?
Ja runā par manu materiālu, es esmu samērā nedrošs cilvēks. Ja man kaut kas savā materiālā nešķiet līdz galam īsts, patiess, es to izvēlos izņemt ārā.
Es vairs nevēlos piedot sev nekādas “haltūras” un drīzāk ķeros klāt visam no nulles. Ir jābūt spējīgam paskatīties uz sevi no malas – vai šis teksts “strādātu”, ja to skaitītu kāds cits? Līdzīgi kā ar bērnu, tev ir jāspēj dažreiz būt kritiskam pret sevi un pateikt: “Nu, nu...”
Tādā gadījumā, kā tu skaties uz tādu albumu kā 2011. gadā iznākušo albumu “Divi Krasti”, kurš ir tavs un ''Punkta uz I'' kopdarbs?
“Divi Krasti” man ir nozīmīgāks par jebko citu, ko es tolaik ierakstīju un publicēju. Tas ir pirmais albums, kurš no manis ir oficiāli iznācis. Es arīdzan novērtēju Punkta ieguldīto darbu un enerģiju visā procesā. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, pret kuriem es jūtu siltumu. Tomēr es uzskatu “Divus Krastus” kā mūziku, kas ir iederīga tieši tajā laikā, kad tā iznāca. Es jūtu, ka esmu izaudzis no tā laika.
Par agrākiem tekstiem runājot. Man liekas interesanti, ka, vecus tekstus izpildot no jauna, dažreiz sanāk atrast pilnīgi citu “flovu”, stilu un pieeju, kā to izpildīt.
Jā! Piemēram, atklājot, ka tavs repa teksts, kas agrāk ieskaitīts monotoni, patiesībā arī skan labi, ja to iedzied. Tādi atklājumi nāk tikai ar laiku. Piemēram, kad esmu dzirdējis kādu savu dziesmu jau kādas divdesmit reizes un kopā ar savu bērnu vai sievu “pieduros” – skaitu savus tekstus multfilmu varoņu balsīs. (smejas) Tā sanāk atklāt ko interesantu.
Kāds vispār ir tavs rakstīšanas process?
Parasti tas notiek tad, kad nestrādāju - sestdienā, svētdienā, mājās. Man apkārt ir mana ģimene – bērni skraida apkārt, sieva gatavo ēst. Uz laptopa es uzslēdzu kādu pavadījumu, uz televizora – multenes. Uz galda man ir nolikta pierakstu klade. Es dejoju ar savu mazo dēlu, uzsāku repot un domāt par visiem pančlainiem, kas man tajā brīdī ienāk prātā. Viss, kas ir vajadzīgs – siltas, komfortablas mājas un labsajūta.
Laikam ejot, es esmu arvien biežāk aizdomājies par dzīvi un eksistenci kā tādu, tāpat arī par to, kādu nospiedumu atstāj pateiktais vārds, it īpaši, ja tas tiek atkārtots simtiem reižu. Piemēram, pirmā no manām jaunajām dziesmām “Oliņ Boliņ” ir pilna sāpju, kaut arī man ir uz ko to pamatot.
Taču turpmāk es vēlos, lai manu tekstu saturs neieved paranojā, lai tas man nenodarītu pāri. Es nevēlos iet uz negatīvismu pret kādu. Es vēlos būt labs labās lietās, nevis labākais sliktās lietās.
Kaut arī es neesmu pret visiem, laiku pa laikam kādam var būt noderīgi iesist kādu pļauku, mazliet pamodināt.
Tavā nesen iznākušajā videoklipā “Balss” tev blakus stāv vēl divi vīri. Kas viņi ir?
Tie ir mani “brāļi”, brāļi Edgars Bokāns un Elmārs Bokāns. Edgars ir arī zināms kā “Odze” no “SGOD”, viņš ir mans tetovētājs, kolēģis un kompanjons.
Ko tu domā ar “SGOD”?
“SGOD” nozīmē “Stoner gang or die”. Tas ir muzikāls projekts, kurā ir Edgars un vēl viens džeks, Džeimss Stouns. Tie ir cilvēki, kas, tāpat kā es, dzīvo Liebritānijā un mīl hiphopa kultūru. Viņiem abiem ir ģimenes, mums ar Edgaru bija pieaugums ģimenēs gandrīz vienā laikā. Starp citu, abi "SGOD" biedri savulaik strādāja Ozola veikalā “Streetshop”.
Ar ko tu nodarbojies?
Patlaban es strādāju celtniecības nozarē. Mūsu firma ražo sienas, kas ir uzreiz gatavas, ar visiem logiem un durvīm. Kad tās ved uz lokācijām, tad tās liek kopā gandrīz kā lego. Man ir ļoti paveicies, caur šo darbavietu, kurā strādāju jau divus gadus, es esmu saticis tādus cilvēkus kā Maikls Knaits un Džejs Kī, kas arīdzan ir divi reperi. Un mums ir daudz kā kopīga. Ārpus tā, pēc darba es pārsvarā pieskatu dēlu, pārbaudu, vai bērniem ir izdarīti mājasdarbi, esmu pa mājām, rakstu repu, mīlējos ar sievu, aizeju uz kino, uzpīpēju. Dzīvoju to dzīvi.
Kā tu salīdzini dzīvi ārzemēs ar dzīvi Latvijā?
Nu jau būs pieci gadi, kopš dzīvoju Lielbritānijā. Tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Mēs veidojamies pēc tiem likumiem, kurus mums ierāda mūsu vide. Skaidrs, ka vietā, kur ir lielāka naudas apgrozība, cilvēkiem būs mazliet citādāks noskaņojums, citi uzskati, citas asaras un problēmas. Bet kodols paliek tas pats. Dažiem cilvēkiem dzīve nemainās, arī aizbraucot uz Angliju.
Arī man, kad sākumā pārcēlos uz Lielbritāniju, dzīve ritēja līdzīgi kā pirms tam. Es joprojām biju pārāk daudz aizrāvies ar apreibinošām vielām, iekūlos nepatikšanās un dzīvoju īrētās izstabās. Konkrēta “čerņa”, ja godīgi. Taču mana dzīve mainījās.
Laikam ejot, es nonācu pie secinājuma, ka dzīve ir tāda, kādu tu izvēlies to veidot. Nav svarīgi, kur tu dzīvo, svarīgi ir tas, ka tev ir kaut kā jāeksistē, jāuztur sevi. Un kādu dzīvi tu būvē sev apkārt, tāda tā arī top.
Kā bija atrast ierakstu studiju Anglijā? Cik saprotu, ierakstus pārsvarā tu veic ārzemēs.
Viegli! Viss, kas ir vajadzīgs, ir nauda! Protams, es gan esmu mainījis kādas trīs ierakstu studijas, kopš šeit dzīvoju. Piemēram, pirmā studija, kurā es rakstījos, bija lielākā, kādā es jebkad esmu ierakstījies, gandrīz vai Holivudas līmenī.
Taču tās studijas skaņu inženieris bija tāds amatieris, ka es izlēmu izņemt ārā dziesmas, kas pie viņa tika ierakstītas. Otrajā studijā skaņu inženieris bija aizrāvies ar apreibinošām vielām, kā arī pazaudējis daļu no maniem projektiem. Tā es nokļuvu pie trešās studijas, kuru man ieteica mani iepriekšminētie kolēģi un draugi. Šajā studijā ir ļoti sakarīgs skaņu inženieris, kurš pie mūzikas strādā apmēram jau desmit gadus.
Pašlaik pie viņa es esmu ierakstījis un izdevis savu pēdējo dziesmu “Balss”, kā arī pantu Reiņa Kapones debijas albuma “Katafalks” dziesmā “Trimdas Latvietis”.
Kas no tevis ir sagaidāms nākotnē? Šur tur ir izskanējis, ka, iespējams, būsi sastopams kādā no Mesas koncertiem.
Nekas vēl nav iekalts akmenī. Kaut arī ar Gati mēs aprunājāmies, viņš man uzrakstīja labus vārdus par manu jaunāko gabalu “Balss”. No tā izvērsās saruna, un mēs aprunājāmies kā vīrs ar vīru. Gatis padalījās ar savu pieredzi, un man laimējās, ka viņš izvēlējās to darīt. Manīsim, kā tas izvērtīsies.
No manas puses – tuvākajā laikā es plānoju ierakstīt un izdot pāris dziesmas. Principā es jau šodien varētu iet uz studiju un ierakstīt labu daļu no kāda gabala. Ja runa ir par albumu vai EP, nekas tāds man nav prātā. Pašlaik tikai dziesmas.
Kad pienāks īstais brīdis, tad arī, iespējams, no manis būs kāda relīze.
Noslēgumā vēlos vaicāt, kas, tavuprāt, dzīvē ir svarīgākais?
Dzīvot pareizi pret saviem uzskatiem. Būt godīgam, atklātam pret sevi. Ja tu būsi godīgs pret sevi, tāds tu arī būsi pret citiem. Dzīvot ir vissvarīgākais.
