Darbs tapis pēc Žaņa Lipkes memoriāla aicinājuma, un tas ir veltījums Žanim un viņa dzīvesbiedrei Johannai - spilgtām personībām, kuras vieno uzticība, mīlestība un pašaizliedzība mūža garumā. Žanis un Johanna Lipkes ir ne tikai cilvēcības paraugs, viņi cauri smagiem likteņa pārbaudījumiem saglabā mīlestību līdz pat pēdējai mūža dienai.
"Žaņa Lipkes muzejā esmu pavadījis skaistus, garīgi intensīvus brīžus, taču nevaru teikt, ka viss, ko esmu uzzinājis, tiešā veidā pārceļojis skaņās. Vairāk esmu zīmējis 30.gadu Rīgas atmosfēru ar bohēmiskajiem brīžiem. Tās ir manas pārdomas par šo laiku un paaudzi," sarunā ar "Klasiku" stāsta komponists Arturs Maskats.
Komponists neslēpj, ka viņu ar šo laiku un paaudzi saista arī gluži personiskas emocijas: "Mana vecmāmiņa 30.gadu Rīgā bija guvernante un strādāja bagātu ļaužu namos: viņa daudz ko redzēja, uzkrāja lielu kultūras pieredzi, ko vēlāk man atstāstīja daudzos aizraujošos stāstos. Varēju just, ka viņai tā visa pietrūkst."
Vēl viens cilvēks, kurš Arturam Maskatam raisa asociācijas ar 30.gadu Rīgu, ir viņa kompozīcijas profesors Valentīns Utkins, kurš 30.gados dzīvoja gan Rīgā, gan Parīzē. "Viņš bija ne tikai brīnišķīgs kompozīcijas profesors, bet savulaik Sorbonnas universitātē Parīzē bija studējis arī jurisprudenci. Naktīs Parīzes krodziņos viņš spēlēja klavieres, kā pats teica - lai gūtu iedvesmu un smeltos atmosfēru. Tā nu viņš ieraudzīja, kā Parīzē ienāk džezs, ar kuru šī pilsēta kļuva vai apsēsta. To visu labi redzam arī Vudija Allena filmā "Pusnakts Parīzē". Jā, jā, un tagad ir mana "Pusnakts Rīgā" - tas nosaukums nav nejaušs," atzīst komponists.
Tāpat Arturs atklāj, ka jaunais opuss ir loģisks turpinājums Atlantīdas tēmai, ar kuru pēdējā laikā aizrāvies: "Atlantīdas tēma parādījās jau Latvijas Radio kora izrādē "Hotelis Atlantīda", un arī topošās operas "Valentīna" pamatā ir Valentīnas Freimanes grāmata "Ardievu, Atlantīda!". Iespējams, zināmas emocionālas paralēles te ir arī ar Jāņa Ivanova 4.simfoniju, jo arī tās saturs un izteiksme simbolizē skaudras, taču arī skaisti nostalģiskas un romantiskas atmiņas par laiku, kad Rīga tika dēvēta par Mazo Parīzi."
Opuss "Pusnakts Rīgā" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja 8.maijā Vācijas pilsētiņā netālu no Berlīnes, kur "Kremeratai" ir vasaras nometne. Līdz šim tas atskaņots vēl vairākas reizes, turklāt darbam izveidotas arī vairākas redakcijas. Kā norāda "Kremerata Baltica" direktore Ingrīda Zemzare, Arturam Maskatam vajadzētu ķerties pie cikla "Pusnakts Rīgā". Komponists atzīst, ka Gidonam Krēmeram, Ģiedrei Dirvanauskaitei, Andrejam Puškarevam un "Kremerata Baltica" adresētā versija ir visplašākā, izvērstākā, orķestrālākā.
"Rakstot šo variantu, labi iztēlojos, kā visās kadencēs un soloposmos skanēs Gidona neatkārtojamā vijole. Tā spriedze un smeldze, kas tai raksturīga, vārdos nemaz nav izsakāma. Iepretim Gidona gaisīgajai, smeldzīgajai vijolei Ģiedres čella balss ir daudz vīrišķīgāka. Viņu saspēle raisās kā īstā mīlas romānā," prāto komponists.
Sarunā ar "Klasiku" orķestra "Kremerata Baltica" direktore Ingrīda Zemzare atklāj, ka šī gada orķestra festivāla moto "Rīgas zvaigznes" saistīts ar Eiropas kultūras galvaspilsētu, tāpēc akcents likts uz mūziķiem, kas dzimuši Rīgā un kļuvuši par pasaules zvaigznēm. Kā vēstīts, "Kremerata Baltica" festivālā "Rīgas zvaigznes" šogad izskanēs četri koncerti, kas pulcēs izcilus pašmāju māksliniekus.
