Liepājas simfoniskais orķestris man ir pazīstams
Labdien! Esat laipni aicināts mūsu pilsētā. Kā sākās jūsu ceļš uz Liepāju?
Labdien! Esmu ļoti priecīgs būs šeit.
Negaidīju, ka kļūšu par Liepājas simfoniskā orķestra galveno diriģentu.
Saikne ar Latviju bija un ir ļoti cieša, jo no 1996. gada es strādāju par galveno diriģentu Latvijas Nacionālajā operā. Arī ar Liepājas simfonisko orķestris ir veidotas vairākas koncertprogrammas.
Piecu sešu gadu laikā esmu te diriģējis Čaikovska 6. simfoniju, Rahmaņinova 1. simfoniju, Bēthovena 9.simfoniju, tāpēc es zinu šo orķestri.
Kad es saņēmu piedāvājumu šeit strādāt, jau desmit gadus biju galvenais diriģents Novosibirskas simfoniskajā orķestrī. Bija skaidrs, ka tas ir pārāk ilgs laiks, esmu domājis, ka pietiek strādāt Novosibirskā. Esmu pateicīgs Liepājas simfoniskajam orķestrim par šo iespēju un uzticību. Zināms, ka tas bija demokrātisks lēmums, jo notika balsošana.
Kādas ir jūsu pārdomas par koncertzāli „Lielais dzintars”? Kā Jūs redzat šo vietu pasaules kontekstā, jo sava mūža laikā esat strādājis daudzās vietās pasaulē – Parīzē, Honkongā un citviet?
Jā, tā tas tiešām ir. Es pat nevaru iedomāties kādu Eiropas valsti, kur tādā vai citādā veidā nebūtu sadarbojies ar orķestriem vai tur viesojies ar Lietuvas kolēģiem. Liepājai koncertzāle ir kā simbols un pilsētas seja. Koncertzāle krāšņo jebkuru pilsētu, bet Liepāju īpaši. Liepājā nav tik daudz iedzīvotāju, bet šāda būve ir liels vilkmes objekts. Es uzskatu, ka tieši kultūras objekti ir spēcīgākie vilkmes objekti - visnopietnākie, un tie dod lielu potenciālu pilsētas attīstībai. Līdzko uzbūvēja šo koncertzāli, es apsveicu visus sev zināmos cilvēkus ar šo notikumu, tas ir brīnišķīgi, ka ir šāda zāle ar īstu akustiku.
Kāda, jūsuprāt, ir akustika zālē?
Vērtēju atzinīgi, kaut gan, kādas būs sajūtas uz skatuves, nezinu. Zinu no klausītāja viedokļa, esmu jau bijis te uz koncertiem. Katra akustika ir ļoti niansēta.
Būtu priecīgs Liepājā radīt operas iestudējumu
Kādas ir atšķirības, diriģējot operā un simfoniskajā orķestrī? Kā tagad tas notiks Liepājā?
Tās ir divas šķautnes diriģenta darbā. Es kā diriģents nemaz nevaru iztikt bez abām. Kaut kādā ziņā es pat 50% apmērā diriģēju operu, strādājot ar mūsu Lietuvas simfonisko orķestri. Mēs veidojam operas iestudējumus ar visām dekorācijām, tas pats notiek Rīgā. Cits virziens ir šie filharmonijas koncerti, kur orķestris ir uz skatuves.
Kaislību teātrī ir vairāk, un psihiski nelīdzsvarotāka vieta ir teātris, bet arī orķestrī ir savas nianses.
[Itāļu režisoram Frederiko] Fellīni savā filmā bija pilnīga taisnība. Cilvēkiem, kuri saka, ka operas teātris ir kā psihiatriskā klīnika, arī ir taisnība.
Tad jau tomēr, diriģējot simfonisko orķestri, jūs nedziedat. Minējāt, ka pēc operas izrādes nodiriģēšanas jūs zaudējat balsi?
Kad diriģēju operas izrādi, tad tur mēdz būt vairāki cēlieni, pēc tam es vienmēr esmu ļoti aizsmacis. Kad solisti dzied, diriģents pats nedzied, tomēr kaut kādi herci par to atbild. Diriģentam ir tāda sajūta it kā būtu nodziedājis pilnīgi visu. Pēc tam jau viss atgriežas normas robežās. Koncerti nav vieglāki, sasprindzinājums arī ir ļoti liels, arī fiziski ir ļoti grūti, to īpaši jūt nākamajā dienā pēc koncerta.
Kādus mērķus esat uzstādījis Liepājas simfoniskajā orķestrī? Varbūt biežāk dzirdēsim opermūziku? Būs kādas jaunas tradīcijas?
Es būtu priecīgs, ja izdotos veidot arī kādu operas iestudējumu. Jebkuram simfoniskajam orķestrim vēl jo vairāk tāpēc, ka Liepājā šobrīd nav operas teātris, būtu labi atgriezt tos laikus, lai būtu kā Vācijā, kur nelielā pilsētā ir simfoniskais orķestris un ik palaikam varētu veidot operas iestudējumus, varbūt bez dekorācijām, bet tomēr šādi iestudējumi būtu.
Es saprotu, ka tas ir dārgs mākslas veids un tas prasa lielus finanšu resursus, taču es uzskatu, ka šajā zālē ir iespējams veidot operas iestudējumus.
Protams, es par to runāju tāpēc, ka jūs man to jautājāt, bet pats galvenais nav šeit iestudēt opermūzikas izrādes, bet gan paša simfoniskā orķestra profesionālā izaugsme, lai mēs varētu spēlēt ļoti dažādas programmas un mūsu koncertus apmeklēta publika.
Tātad ir gaidāmas izmaiņas un būs interesantas programmas?
Ceru, ka būs interesanti solisti, diriģenti, interesanti mākslinieki un projekti.
Nav jābaidās no klasiskās mūzikas
Kā jūsuprāt mūsdienu pasaulē uzver klasisko mūziku. Kas mainās, kādas ir tendences?
Ja cilvēkam ir iekšēja vajadzība just skaisto, un vispār interese par mākslu, tad viņam nevajadzētu baidīties apmeklēt simfoniskās mūzikas koncertus.
Daudzi cilvēki domā, nē, varbūt es nesapratīšu, tas ir pārāk sarežģīti. Tur nekā sarežģīta nav. Arī jauniem cilvēkiem ir sava iemīļotā popmūzika, to pašu var teikt par simfonisko mūziku.
Nevajag vienmēr klausīties Mocarta 40. simfoniju vai Nakts serenādi, Bēthovena 5.simfoniju.
Arī simfoniskajā mūzikā ir savi tā saucamie hiti.
Nekā sarežģīta tur nav, vienīgi tās ir īstākas, ģeniālākas un dziļākas izpausmes. Katrs cilvēks taču domā par pieskaršanos, pietuvošanos skaistajam, tāpēc šī pieskaršanās var notikt arī caur simfonisko mūziku.
Nevienu reizi vien runāts, ka grāmatas kādreiz izzudīs, zaudēs savu nozīmi, taču joprojām tās izdod, turklāt ļoti daudz. Kas, jūsuprāt, notiks ar klasisko mūziku un orķestriem nākotnē?
Man šķiet, ka viss būs kārtībā. Cilvēku kļūst arvien vairāk, arvien vairāk cilvēki interesējas par klasisko mūziku. Cilvēki, kuri nāk uz dzīvajiem koncertiem, redz īstus māksliniekus un mūziķus uz skatuves, nekad to neaizmirsīs. Jebkurš ieraksts zaudēs. Domāju, ka arī grāmatas, ko var lasīt internetā, zaudē īstajām grāmatām.
Es vienmēr esmu domājusi, kas notiek diriģenta prātā, kad viņš koncerta laikā saplūst ar orķestri, to var salīdzināt ar kādu matemātikas uzdevumu vai meditācijas procesu?
Tā nav meditācija. Pirmkārt, diriģents nav viens, viņam jābūt arī aktierim, māksliniekam, režisoram. Tajā pašā laikā tā ir kaut kāda suģestija un intuīcija. Visas tās zināšanas jau ir bijušas mēģinājumos, bet koncerta laikā nepieciešams, lai mūziķi, skatoties uz diriģentu, zinātu un saprastu, kur viņiem jāvirzās ar šo muzikālo materiālu.
Mūsu sarunas noslēgumā Jums gribēju jautāt par jūsu pirmo mīlestību pret mūziku?
Pirmā mīlestība bija dueti ar tēti. Man bija pieci gadi, kad mans tētis dziedāja, viņš ir dzīvs arī tagad un mīl dziedāt. Tētis nepabeidza konservatoriju, bet viņš mācījās dziedāt. Viņš kļuva par vācu valodas skolotāju un vienmēr dziedāja pašdarbības ansambļos. Bija kāda lauku kapela, ko vadīja viens komponists no Viļņas. Tētis kā kapelas solists tur vienmēr dziedāja nacionālas dziesmas. Reizēm mums notika ar tādi kā mākslinieciskās pašdarbības pasākumi, kad mēs abi dziedājām duetā.
Varat ko nodziedāt?
Tagad nē, bet es atceros to dziesmu, tur bija ļoti skaisti vārdi – pat uz Marsa reiz ziedēs baltas ābeles.
Brīnišķīgi, paldies, par mūsu sarunu un novēlu jums veiksmīgu radošo darbību Liepājas simfoniskajā orķestrī.
Liels paldies!
