Mākslas zinātniece Ingūna Ģēģere nupat klajā nākušajā grāmatā par Tīdemani raksta: "Viņa (..) impulsīvi košā un ekspresīva sprieguma piesātinātā glezniecības valoda papildināja tolaik jaunreālisma rāmumā ieslīgušo latviešu mākslas kopainu ar spilgtu citādību".
Ģēģere atzīst, ka lielākais atklājums, pētot Tīdemani un gatavojot viņa izstādi, bijusi mākslinieka lielā daudzveidība.
"Es mēģināju no katra viņa iecienītākā un vairāk gleznotā žanra rādīt vismaz kaut ko, cik atļāva vieta un pieejamie darbi. Sadalījums ir nevis hronoloģisks, bet pa žanriem. (..) Pirmajā stāvā ir gan viņa kuģi un ostu motīvs, sadzīves žanrs, groteski personāži pārspīlētām, deformētām sejām un rokām. Tur ir tirgus skati, beļģu laika gleznojumi ar zirgiem, ainavas un puķes. Un, protams, goda vietā – Tīdemaņa pašportrets!"
Bet izstādes otrajā stāvā iekārtoti Tīdemaņa grupu portreti un vesela zāle, kas veltīta viņa gleznotajām sievietēm.
"Tās ir viņa mūzas un iedvesmas avots. Galvenais akcents ir uz pirmo sievu Hanneli – Elvīru Mituzi – un otro sievu Anastasiju, jo tās ir visvairāk viņam pozējušas. Atceros lasījusi, ka Tīdemanis ir izteicies, ka viņš gleznojis Hanneli vairāk nekā 100 reižu. Man liekas, ka mūsu glezniecībā varbūt vēl tikai Voldemārs Tone to ir darījis tādā apjomā," stāsta Ģēģere.
Darbu vidū ir arī kāda pikanta glezna ar trim kailām sievietēm, kas savulaik tā mulsinājusi varasvīrus Toronto, Kanādā, kur Tīdemanis apmetās pēc Otrā pasaules kara, ka autoram nācies atsevišķas gleznas daļas piesegt ar mežģīnēm.
Savs devums Tīdemaņa popularitātē nenoliedzami bija arī viņa spilgtajai personībai un pašapziņai. Māksliniekam paticis, ka viņu dēvē “lielos vārdos”– par Džovanni, Ferdinando, Grandiozo.
"Mūsdienās mēs jau tā mētājamies ar tiem smukajiem vārdiem „mārketings” un „menedžments”, bet, kad paskatāmies atpakaļ, mums ir mākslinieki, kuru talants un darbaspējas nav ne par kripatiņu mazāki, bet sevi tā pieteikt, kā to pratis Tīdemanis, nemācēja," mākslas zinātniece Edvarda Šmite ar patiku atceras kādu Tīdemaņa laikabiedru nostāstu par latviešu glezniecības izstādi, kuras katalogā māksliniekiem lūgts norādīt savu darbu cenu, ja tie ir pārdodami.
"Cenas bija no desmitiem līdz simtiem latu. Atnāk ar savu bildi arī Tīdemanis un nosauc cenu tūkstošos. Vairs neatceros – 12 tūkstoši latu vai cik, bet cena bija solīda. Darbu pieņēmēja, kā mēs tagad teiktu, paliek uz pauzes un pēc brītiņa saka: „Cienītais mākslinieka kungs, jūs taču saprotat, ka to darbu par tādu cenu neviens nepirks…”. Un Tīdemanis atbild: „Bet es gribu, lai visi zina, ko tas darbs maksā!"" stāsta Šmite.
Tomēr ne jau tikai Tīdemaņa personība viņu ierindojusi pie Latvijas pazīstamākajiem 20.gadsimta pirmās puses māksliniekiem. Tā ir arī beļģu skola, kas viņu atšķīra no Rīgā pēc Pēterburgas mākslas akadēmijas tradīcijām skolotajiem kolēģiem, saka Šmite:
"Tīdemanim šis rāmītis nebija. Viņš bija veidojies Beļģijā – zemē, kur mākslas vieta ir bijusi pavisam citādāka. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka latvietis dzīvo ar tēlotājmākslu tikai kopš Rozentāla laikiem,
tātad 30.gados latvietis mēģina sadzīvot ar mākslu nepilnus 50 gadus. Beļģijā ir pilnīgi citas mākslas tradīcijas un līdz ar to arī māksliniekam – pilnīgi cita vieta sabiedrībā.”
Mūkusalas mākslas salonā līdz pat janvāra beigām būs apskatāmas vairāk nekā 50 Jāņa Tīdemaņa gleznas – vairums no Zuzānu kolekcijas, bet arī septiņas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un divas no citām privātkolekcijām. Izstādi papildinās arī lekcijas, nodarbības bērniem un seanss filmai par Tīdemani.