Sākotnējā ideja bijusi izstāžu veidošana un izglītojošās aktivitātes, kuru mērķis iepazīstināt reģiona cilvēkus ar mākslas aktualitātēm. Dzīvē ideja īstenojās kā mākslas telpas „jūrK” izveide Ventspils novada Jūrkalnes pagastā un piecām izstādēm šajā mākslas telpā.
Ārēji Salmaņa izstādes vienīgais taustāmais objekts, kas nav uzskatāms par mākslas darbu, ir telpā novietota kartona kaste, kurā Kriša Salmaņa veidoti bukleti – papildinājums izstādei. Izstādes „Doma piepilda telpu” ideja: mākslas darbs – tukša telpa, kas nav tukša. To ir piepildījusi doma. Ideja, kas liek pārvērtēt priekšstatus par mākslu, kas liek no jauna definēt robežas mākslas darbam.
„Tieši pēc šīs konkrētās Kriša Salmaņa izstādes esmu ļoti, ļoti daudz laika veltījusi pārdomām par to, kā mana sākotnējā iecere ir īstenojusies dzīvē, un vai mērķis, ko es sākotnēji biju uzstādījusi, tiek realizēts, šādā formā darbojoties, vai tomēr ir nepieciešamas kādas nianses un variācijas, kas to procesu padarītu daudz veiksmīgāku,” intervijā "Kultūras Rondo" atzīst mākslas telpas „jūrK” vadītāja Linda Sīle.
Pateicoties pedagoģiskajai izglītībai, Sīle nonākusi pie secinājuma, ka, šādā veidā rādot laikmetīgo mākslu reģionos, nav iespējams gūt vietējo cilvēku uzmanību.
„Pedagoģijā ir tuvākās attīstības zona, kurā cilvēks spējīgs uztvert informāciju, un tālākā attīstības zona, kurā cilvēkam ir nepieciešama sagatavotība, lai viņš spētu uztvert,” skaidro Sīle. „Tagad es sapratu, ja skatās Rīgas kontekstā, ar izstādēm un mākslas darbiem viss ir kārtībā, bet, ja to ieliek reģionos – Jūrkalnē, kur tas cilvēku zināšanu un izpratnes līmenis ir pilnīgi cits, - tad ir pārlēkts tai attīstības zonai un cilvēki to neuztver.”
Krišs Salmanis, par kura izstādi izvērsusies diskusija, atklāj, ka pats nemaz darbu nav radījis, bet novedis līdz absurdam ierasto izstādes veidošanas praksi, kad izstāžu zāles vadītāja pasūta izstādi kuratoram (šajā gadījumā Odrijai Fišerei), kurators pasūta darbu māksliniekam.
Linda [Sīle] angažēja Odriju [Fišeri], Odrija angažēja mani, es angažēju mākslinieci Annu Salmani, lai viņa uztaisa manu darbu, ko tad piedāvāt tālāk skatītājam,” stāsta Salmanis, atsaucoties uz to, ka šāda rīcība nav nekas jauns. Slavenākais no piemēriem ir Rubenss un viņa skolnieki.
Tomēr Salmanis nolēmis iet tālāk un novest šo lietu līdz absurdam. Ja Salmaņa minētajos gadījumos mākslinieks tomēr pasaka otram māksliniekam, kas jāizdara viņa vārdā, tad Salmanis esot vienkārši teicis „uztaisi manu darbu, izdomā manu darbu”.
Zināma nekaunība, bet man pašam ļoti interesanti,” atzīst mākslinieks.
7.jūlijā Anna Salmane šo darbu uztaisīja.
„Viņa piepildīja „jūrK” telpu ar domu un tur tā doma palika,” turpina Salmanis. „Nekas vairāk par šo domu nav zināms. Man nekas netika teikts – ne, par ko tā doma ir, ne, kāda viņa īsti ir, ne, cik viņa īsti aizpilda telpu. Kad es mēģināju uzdot kādus jautājumus, teiksim, vai tas ir līdz durvīm, kas notiek, ja paver logu vai durvis mazliet, tad man atzinās, ka tā doma drusciņ veļoties ārā un, ja vajag, tad varot aizbraukt un to domu atjaunot, bet pagaidām nav bijusi vajadzība.”
Mākslas zinātniece Inga Bunkše uzskata, ka šādu izstāžu norise Latvijas reģionos jau pati par sevi ir auglīga. Būtiski, ka pastāv ķēdīte mākslinieks – mākslas darbs – skatītājs.
„Trīsvienība, bez kuras laikmetīgā mākslā vispār nepastāv mākslas darbs, jo ir mākslinieks, kas rada to, ko viņš grib un tajā mirklī jūt, ir mākslas darbs, kas šajā reizē nerezultējās kā taustāms objekts, un ir skatītājs, kuram jābūt zināmā mērā sagatavotam, jo viņam ir jālīdzdarbojas mākslas darbā,” skaidro Bunkše. „Tā pati ķēdīte iet pretējā virzienā.”
Tāpat zinātniece, atsaucoties uz paša Salmaņa izteikumu diskusijā pēc izstādes atklāšanas par sajūtu, ka visas idejas jau bijušas, izvirza versiju, ka māksliniekam aptrūkušās idejas.
"Varbūt pienācis laiks, kad jāsāk atkal radīt kaut kas jauns,” norāda Bunkše, taču Salmanis pilnīgi nepiekrīt.
Salmanis stāsta, ka viņš radot jaunu darbu, bet skatītājam ir tiesības uzskatīt, ka māksliniekam nav nekas sakāms. Turklāt Salmanis domā, ka darbs iederas „jūrK” projektā.
„Man šķiet, ka darbs iederas „jūrK” projektā tieši savas nekaunības un ekstrēmās formas dēļ, jo, ja piecās izstādēs mēs gribam pastāstīt, kas ir laikmetīgā māksla, tas ir nenormāls triecientemps,” skaidro mākslinieks, norādot, ka ir labi, ja šajā gadījumā ir darbi, kuri piesaista publikas uzmanību, un darbs, kas izprovocē skatītāju.
Savukārt Sīle, atbildot Salmanim, atstāsta gadījumu nākamajā dienā pēc izstādes atklāšanas, kad ieradusies pavecāka kundze un ieraudzījusi, ka nekā nav. No Jūrkalnes iedzīvotājiem izstādi apmeklējuši divi cilvēki. Tomēr Sīle uzskata, ka ieguvēji no šādām izstādēm vietās, kur nav konteksta, ir paši mākslinieki.
Katrs mākslinieks, kurš rada tukšās telpas izstādi, rada to ar kaut kādu ideju," skaidro Bunkše, Salmaņa gadījumu raksturojot kā pašmērķīgu spēlēšanos ar ideju un spēlēšanos ar skatītāju nezināšanu. "Un tad man tas nešķiet nekas jauns, nekas tāds jauks."
Sestdien, 10. augustā plkst. 18:00 Jūrkalnē pop-up mākslas telpā „jūrK” tiks atklāta Kates Krolles un Ata Jākobsona videoinstalācija “Patiesība ir vienkārša”, kas būs pēdējā ekspozīcija šā gada izstāžu ciklā “Laikmetīgā māksla Jūrkalnē”.
