Artūrs Riņķis šobrīd ir Briselē. Tur atklāj Latvijas avangarda mākslas izstādi “No Johansona līdz Johansonam”. To Gaismas pilī redzējām vasarā. Esot jābrauc līdzi darbiem, jāpārliecinās vai viss pareizi strādā. Tieši tāpat ir mākslas dārzā “Nekurienes vidū”.
"Ne velti es mākslas dārzu "Nekurienes vidū" dēvēju par miera ostu. Es vēlos cilvēku atbrīvot no negatīvā, jo negatīvais šeit zaudē spēku; to mēs redzam," stāsta mākslinieks. "Izstādes beigās, kad jau ir pagājušas divas vai trīs stundas, es vēroju, kā cilvēki pārtop un izmainās. Tas jau ir galvenais mērķis, kāpēc šī vide tika radīta - tāda psihorelaksējoša un meditatīva vide."
Foto: Jānis Kalve / lsm.lv
Māksliniekam ir svarīgi būt klāt brīdī, kad skatītāji vēro viņa darbus. Pirmkārt, tāpēc, ka jārūpējas, lai viss darbotos. Otrkārt, mākslinieks staigā kopā ar cilvēkiem un sajūt.
"Un ziniet, cik dīvaini, ka notiek kaut kāda nedefinējama enerģijas apmaiņa starp mani un skatītāju, starp skatītāju un objektiem - tā uzlādē arī mani pozitīvi, dod enerģiju," atzīst Riņķis.
Kinētiskā māksla attīstās viļņveidīgi, skaidro Artūrs Riņķis. 60. gados pasaulē ir liels kinētiskās mākslas uzplaukums, nedaudz vēlāk - septiņdesmitajos, tā ienāk Latvijā. Mākslas zinātniece Ieva Astahovska norāda, ka kinētiķi it kā pārkāpa politiski un ideoloģiski kontrolētās mākslas robežas, tomēr viņi nebija disidenti, drīzāk iekļāvās dizaina kategorijā.
"Interesanti, ka tie nebija kaut kādi eksperimenti, kas palika nezināmi, tās bija izstādes, kas patiešām bija skatāmas publiski, kur bija liela sabiedrības uzmanība," skaidro Astahovska.
Savukārt Riņķis piebilst, ka tā Padomju Savienībā bija pirmā izstāde, kas veltīta tikai kinētiskajai mākslai.
Izstādē "Forma. Krāsa. Dinamika" 1978. gadā viņi bija trīs - Artūrs Riņķis, Valdis Celms un Andulis Krūmiņš. Turpat arī Jānis Krievs, kura darbus šovasar varēja apskatīt Gaismas pilī. 1980. gados kinētiskās mākslas virziens mainījās, bet Artūrs Riņķis nepārstāja strādāt, savā nodabā, jā, dabā ir īstais vārds, viņš turpināja radīt jaunus darbus.
"Viņa mākslas darbs savā ziņā ir privāta telpa, kurā ne visiem ir iespējams nokļūt. Tās ir īpašas performances, ko viņš rīko," turpina Astahovska. "Tur var novērtēt, ka viņš joprojām ir radošs, idejām ir pilna galva. Un tās ir jaunas idejas, kuras droši vien neļauj naktī mierīgi gulēt."
"Pulsārs Q 19" bija apskatāms izstādē “Saules sistēmas perspektīva” izstāžu zālē "Arsenāls". Pulsāra pamatne ir melns nošķelts konuss, kas levitē pāris centimetrus virs zemes. No konusa vidus, kā ērģeļu stabules, izaug stikla caurules. Nospiežot sarkano pogu turpat blakus uz sienas, pulsārs iedūcas, no pamatnes sāk spīdēt zila gaisma un ik pa brīdim atskan elektriski sprakšķi.
"Es to darbu sacerēju," atzīstas mākslinieks, "kaut gan daudzi to uzskata par īstenību. Tāda avīze eksistē un tāds kalns eksistē, un pilsēta... Kad to stāsta, tad tas stāsts kļūst bagātāks, darbs apaug ar tādu "Science fiction" radītu ilūziju, kaut kādu vēsturi."
"Šis stāsts, ko es pats radīju, mani iedvesmoja, lai cik tas būtu dīvaini," turpina Riņķis. "Un tad jau tas darbs ātri raisījās, kad bija skaidra doma un skaidrība, kā to izveidot."
Mākslinieks skaidro, ka viņa darbi atrodas dabā, jo viņš strādā ar cilvēka polisensoro uztveri, kurā ir svarīgas visas maņas.
Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melnajā tirgū, pagājušā gada pavasarī Artūrs Riņķis stāstīja par sinestēziju, uztveres īpatnību, kas vienas maņas kairinājumu pārvērš citā. Viens dzird to, ko saož, cits spēj saklausīt to, ko nogaršo; Artūrs Riņķis redz skaņu. Pēc tam esot vēlēšanās to realizēt un parādīt citiem. Tad sākas praktiskā daļa, par kuru Artūrs Riņķis daudz nestāsta.
"Izmantojot savas zināšanas, es veidoju projekcijas... Tur ir lampas un motori, bet tas jau skatītājam nav interesanti, tas ir ķēķis, kuru es nelabprāt rādu, jo tas var tikai traucēt," saka mākslinieks.
Daži kritiķi septiņdesmitajos gados kinētiķu darbos meklēja praktisku pielietojumu, Artūram Riņķim par mākslas uzdevumiem ir cita ideja.
"Ja māksla spēj cilvēku ārstēt, vai tad tas nav viens no mākslas uzdevumiem," spriež Riņķis.
Mākslas dārzā gan nonāk arī tādi, kurus neuzrunā pat brauciens pa pļavu "Enigmā" - violetā kabrioletā ar saulessargu un Artūru Riņķi pie stūres. Bet tas notiek reti, lielākā daļa saņem to, pēc kā ieradušies, tātad esot vērts turpināt.
Mākslinieka "Enigma". Foto: Jānis Kalve / lsm.lv
„Artūra Riņķa objekti iekļaujas postindustriālo parādību lokā gan ar savu attieksmi pret formu, gan ar filozofiju. Tie ir spilgti piemēri stilam, kas 80. gadu beigās ieguva amerikāņu zinātniskās fantastikas rakstnieku darinātu apzīmējumu „steampunk”, latviski to varētu pārfrāzēt kā tvaika nolaišanas stilu, atvadoties no industriālās ēras. Būdami reizē dizaina priekšmeti un mākslas darbi, funkcionāli rīki un kosmisku fantāziju iemiesojumi, Artūra Riņķa objekti virtuozi sakausē vienmēr līdzās pastāvošās rietumnieciskās utopijas: romantiskas ilgas aizbēgt no īstenības un tikpat dedzīgu apņemšanos radīt supertehnoloģijas, kas ļautu izzināt īstenību,” savu viedokli pauž mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.
„Purvīša balvas 2015” ieguvēju noteiks žūrija, izvērtējot minēto astoņu fināla kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē. Ceturtā Purvīša balva tiks pasniegta 2015. gada 20. februārī plkst. 18.00, atklājot Purvīša balvas kandidātu darbu izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”.
