Miljonārs Jānis Zuzāns nolēmis «padauzīties» Nacionālajā mākslas muzejā

Veidot ekspozīciju Jānim un Dinai Zuzāniem palīdzēja vesela kuratoru komanda jaunās mākslas zinātnieces Sniedzes Kāles vadībā. Sniedze pastāstīja Rus.lsm.lv, ka izstādes no Zuzānu kolekcijas viņiem piederošajā galerijā “Mūkusalas Mākslas salons” tiek rīkotas jau sešus gadus. Taču tik grandiozā mērogā (apmēram 200 eksponātu, no XIX gadsimta un līdz mūsdienām), no klasikas līdz modernismam un konceptuālismam) kolekcija tiks izrādīta pirmoreiz.

Rotaļīgi konceptuālais nosaukums “TОР no top” — tas ir gan anglicisms, kas apzīmē noteiktu struktūras hierarhiju, gan šīs hierarhijas kritērijus, bet latviešu darbības vārds “top” nozīmē gan radīšanu, gan ceļu uz pilnību.

Parasti muzeji rīko personālās vai tematiskās izstādes, kas ir saistītas ar tradicionālo mākslas vēsturi.

Bet šajā gadījumā ir nolemts mazliet padauzīties un piedāvāt citus parametrus – to, ko var izmērīt un kaut kā salīdzināt. Piemēram?

“Kolekcionāra kabinets” – darbi, kas parasti ir ap īpašnieku viņa mājās vai birojā. “Stiprākās sievietes” — domāts ne tikai fiziskais, bet arī personības spēks, profesionālās īpašības. Bet vēl “Vislielākais darbs”, “Visdārgākie darbi”…

Pavisam desmit sadaļu-topu, par katru atbild savs kurators.

Paredzēta arī vieta, kur kolekcionārs varēs parādīt savus pašus jaunākos ieguvumus, un šie septiņi papildeksponāti mainīsies katrā no septiņām izstādes nedēļām. Lieliska iespēja parādīt kolekciju tās dzīvajā kustībā.

Izstādē notiks arī Zuzānu kolekcijai veltītas grāmatas prezentācija. Cenšoties izpildīt, pēc Jāņa domām, pašu sarežģītāko uzdevumu – radīt interesantu grāmatu par mākslu – autori tekstu organizējuši dzīvas sarunas formā. Teiksim, klusā daba. Tūlīt seko Zuzāna komentārs, kuram šī glezna atgādina bērnību un mātes dzīvokli. Kuratori kā profesionāļi savukārt sniedz cita rakstura komentārus. Un rezultāts ir diezgan interesants.

Ar Dinu un Jāni Rus.lsm.lv tiekas viņu Pārdaugavas galerijā Mūkusalas ielā – parunāt par gaidāmo izstādi, par kolekciju un kolekcionēšanu un par mūsdienu mākslu.

Kā viss sākās?

Dina: Tas bija 90.gados.

Jānis uzskata, ka kolekcija sākās ar Induļa Zariņa aktu “Mākslinieka darbnīcā”. Bet man par atskaites punktu kļuva viena no Līgas Purmales apburošajām ainavām,

 tāds miglains rīts. Atceros, mēs 8.martā gājām pa Basteja bulvāri, kur tolaik vēl atradās slavenā “Rīgas galerija”, un es saku: “Gribu šo gleznu!”

Jānis: Jā, kolekcijai ir jau gadi divdesmit. Tiesa, pirmos desmit gadus tas bija tikai vaļasprieks, pēc tam pārvērtās par īstu kaislību un mēs izšķīrāmies – jā, nodarbosimies ar kolekcionēšanu. Bet izstādi mūsu galvenajā muzejā mēs iecerējām pirms gadiem trim. Toreiz es parunāju ar Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, mēs uzrakstījām oficiālu vēstuli-iesniegumu par 2017.gadu, muzejā tam piekrita un ieplānoja atklāšanu vasarā.

Un tā kļuva par turpinājumu Latvijas modernisma klasiķa Romāna Sutas jubilejas retrospekcijai, kas nesen beidzās un kurā bija arī darbi no jūsu kolekcijas?

Jānis: Tie bija “Kāzas”, “Hipodroms”, “Iela Parīzē” un citi darbi galvenajā ēkā, kā arī mākslas porcelāns Dizaina muzejā. Mēs tikai pēdējos divus mēnešus esam aizņemti tikai ar savu pirmo lielo projektu, mums ir svarīgi, lai tas būtu interesanti publikai un mums pašiem. Un mūsdienīgi. Skatītājam būs jāliek lietā sava iztēle, fantāzija, jāgremdējas kaut kādās atmiņās. Man, piemēram, bija divas iemīļotas muzeja gleznas – Kārļa Hūna “Itāliešu pagalmiņš” un Jūlija Federa “Kapsēta”. Es tos izjutu un sapratu, jo vasarā mani sūtīja uz laukiem, un arī es tur redzēju tādas pašas sūnas un tādus pašus paugurus…

Kad izvēlaties darbu kolekcijai, vai arī jums tajā vispirms ir “jāiemīlas”?

Jānis: Zināma daļa iegādāto darbu laika gaitā kļūst par investīciju objektu, taču sākotnēji mums tāda nolūka nav. Tāpēc

dažus cilvēkus, kas sevi dēvē par kolekcionāriem, es par tādiem neuzskatu, viņi drīzāk ir ieguldītāji.

Viņi grib droši ieguldīt savu naudu, tāpēc viņus interesē, ko šodien pērk. Bet mēs pērkam tāpēc, ka mums patīk vai arī kaut kas mūsu kolekcijā ainas pilnībai trūkst, vai tas būtu attiecībā uz kādu mākslinieku vai periodu.

 Dina: Man viss ir “patīk – nepatīk” līmenī. Taču Jānim pret darbu atlasīšanu kolekcijai ir racionālāka attieksme un viņš tieši zina, ko grib no konkrētā autora. Lai gan arī emocijām tajā nav maza loma. Ir lietas, kuras uz tevi iedarbojas tā, ka uzreiz jūti – tas ir tavs, tas tev ir nepieciešams. Man, piemēram, ar tādām lietām gribas būt saskarsmē katru dienu.

Vai jūsu kolekcijā ir arī mūsdienu krievu mākslinieki, teiksim skandalozi pazīstamais Maskavas akciju rīkotājs Oļegs Kuļiks?

Jānis: Ļoti maz. Protams, veicam ekskursus uz Krievijas, Igaunijas, Lietuvas pusi, taču ne pārāk dziļus. Galvenokārt mums ir Latvijas meistari, tostarp arī krievu izcelsmes, kā, pieņemsim, Vladimirs Glušenkovs vai Genādijs Suhanovs.

Tā ir Latvijas mākslas telpa, mēs nešķirojam autorus pēc tautības.

Savu “Mūkusalas Mākslas salonu” jūs pirms vairākiem gadiem atvērāt, lai to visu rādītu publikai?

Tas notika, kad mums jau bija sakrājies daudz darbu, bet mūsu pamatbizness (azartspēles) pēc vairākiem lēmumiem, kas tika pieņemti pilsētas un valsts līmenī, bija nedaudz iestrēdzis. Tādos gadījumos atbrīvojas laiks. Tu domā, kā šo laiku lietderīgi iztērēt. Bet mums arī agrāk bija vēlme atvērt līdzīgu nekomerciālu mākslas galeriju. Neko tajā nepārdodam, tikai eksponējam. Un mēs tai izvēlējāmies vietu nevis pilsētas centrā, bet kreisajā krastā, lai pūļi garām nestaigātu, un, ja kāds kaut ko vēlas, atbrauktu īpaši. Šeit rīkojam dažādas izstādes no mūsu kolekcijas. Ja trūkst kādi darbi, uz laiku paņemam no citām privātkolekcijām vai no muzejiem. Tā, piemēram, pagājušajā gadā izdevās brīnišķīga Georga Šēnberga ekspozīcija. Bet vēl sadarbojamies ar jaunajiem Latvijas māksliniekiem. Interesanti vērot, kā to visu uztver publika.

Kā jūs izvēlaties, kuru no jaunajiem rādīt publikai?

Jānis: Mūsu mākslinieciskā padome izskata mākslinieku pieteikumus, kuratori arī piedāvā kaut ko savu, bet mēs ar Dinu izvēlamies to, kas vairāk atbilst mūsu pieejai. Tā kā darbs kūsā. Pirms dažām dienām bija atnākuši ciemos draugi, parunājāmies – un pēkšņi pamanījām, ka ir jau viens naktī, bet mēs vēl aizvien runājam par mākslu. (Smejas.) Lieliska laika pavadīšana!

Ir pārsteidzoši, kad izrādās, ka visnotaļ progresīvi cilvēki attiecībā uz mākslu ir ļoti konservatīvi. Ir ļoti nostiprinājušies stereotipi.

Dina: Bet es, piemēram, šodien nevaru definēt, kas ir māksla. Nav vairs šīs robežas. Smarža, skaņa arī tagad it kā piedalās mākslā. Turklāt daudz ko no tā, kas tiek radīts pēdējās desmitgadēs, nav iespējams “pārbaudīt ar laiku”. Vai nākamās paaudzes to skatīsies? Jūs taču piekritīsiet, ka  performances – tas ir tikai mirklis, tas ir tas, kas iedarbojas tikai “šeit un tagad”. Protams, var uzņemt video, taču tas jau vairs nepavisam nebūs tas!

Un vēl viens jautājums – vai māksliniekam ir jāiegūst atbilstoša izglītība – vai arī vairs nē? Šodien tas it kā nav vairs obligāti…

Bet vai kolekcionāram šodien ir nepieciešama atbilstoša izglītība,  kaut vai elementāra?

Jānis: Skatoties, ko uzskata par kolekcionāru. Tev var būt pieci desmit ļoti labi darbi, un tev jau ir kolekcija.  Bet var arī būt simts, taču tā nav kolekcija. Reiz lasīju par kādu pensionāru pāri, kuri visu mūžu “par grašiem” pirkuši dažādu mākslinieku darbus, nešķirojot. Vīrs nomiris, bet atraitne visu uzdāvinājusi muzejam. Kāda daļa šo mākslinieku vēlāk kļuvuši par “bestselleriem”, darbiem kāpusi cena, un pēkšņi izrādījās, ka “par grašiem” izveidotā kolekcija jau maksā miljonus! Šajā ziņā neko nevar paredzēt.

Daudzas mūsdienu mākslas parādības ir kā tāda vienreiz lietojama prece, kas ātri bojājas. Kā sieriņš “Mazulis”.

Un tas būtu traģiski, ja vien paši autori nepiekristu šādai situācijai?

Jānis: Jā! Jo faktiski performances ir tikai tiem, kas tās vēro un tajās piedalās. Starp citu, mums bija iespēja pārbaudīt savas izjūtas nesenajā Garančas koncertā zālē “Dzintari”. Mēs bijām astotajā rindā, Elīnu varēja labi redzēt, taču priekšā sēdēja liels vīrs, tāpēc dažkārt nācās skatīties uz lielajiem ekrāniem. Bet ekrāns nepavisam nenodod tā dzīvā mākslinieka enerģētiku, kurš tavā priekšā uzstājas. Šī enerģētika veļas virsū kā vilnis, un tu vienkārši no tā levitē, lidinies virs zemes.  

Pagājušajā gadā mēs apmeklējām Eiropas mūsdienu mākslas biennāli “Manifesta” Cīrihē, Šveicē. Kādas ekspozīcijas nosaukums bija “Tas, ko Cīrihes pilsēta izmet vienā dienā”. Mākslinieks bija savācis visus, atvainojiet, sūdus, kas tiek izvesti diennakts laikā, un sublimējis šķidrumu, sapresējis to kubos. Tas viss bija izvietots apmēram tādā mājā kā mūsu, pievienots nedaudz aukstuma, taču smaka bija tāda, ka vienkārši gāza no kājām. Domāju, ka vēstījums bija tāds – nodemonstrēt, cik daudz visādu draņķu saražo mūsdienu pilsētu aglomerācijas. Tā jau ir sociāla pieeja.

Vispār mūsdienu aktuālā māksla ir diezgan kreisa. Ir moderni būt kreisam.

Lai gan Šveicē tas ir ļoti sarežģīti.

 Dina: Liela daļa mūsdienu mākslas tiecas kaut ko ātri pavēstīt, izteikt, kaut kam pievērst sabiedrības uzmanību… Tāda utilitāra pieeja. Taču mēs saņemam informāciju no visurienes. Informācijas lauks ir diezgan liels. Un, ja māksla tikai nodod to pašu informāciju – tas šai mākslai ir pārāk maz un vienkārši.

Tātad tā nerunā par mūžīgo, nepaliek uz mūžīgiem laikiem?

Jānis: Pēc simt gadiem maz kas paliks.

Dina: Domāju, ka Deimiena Hērsta haizivs formaldehīdā paliks.(Smejas.)

Un Marsela Dišāna “Strūklaka”?

Jānis: “Strūklaka” (vispazīstamākais ready-made, kuru 1917.gadā radīja Marsels Dišāns – tas ir visparastākais pisuārs, kas apgriezts otrādi un parakstīts ar pseidonīmu “R.Mutt” — N.М.) tiek uzskatīts par XX gadsimta mākslas svarīgu robežzīmi, un britu speciālisti to ir atzinuši par sava laikmeta dižāko mākslas darbu. Dišāns esot spēris milzu soli no klasikas uz jauno, moderno mākslu, parādot, ka māksla var būt viss.

Dina: Bet tur jau ir tā lieta, ka šodien māksla var būt viss un nekas!

Jānis: Jozefs Boiss, viens no postmodernisma galvenajiem teorētiķiem, arī uzstāja uz to, ka katrs var būt mākslinieks, un māksla var būt viss. Kaut gan es, protams, tam nepiekrītu. Un domāju, ka daudzi darbi, kas ir atrauti no kāda konkrēta muzeja un dzīva autora līdzās, ir mirusi māksla. Jo zūd gars.

Bet pie mums (“Mūkusalas mākslas galerijā”- Red.) nesenajā izstādē “Sezana pieskāriens” tas ir palicis.

Iemūžināt “atkritumus” šodien tiek uzskatīts par svarīgu, bet labākais, kas ir pasaulē, kas padara cilvēku par cilvēku – par nesvarīgu?

Jānis: Viss ir sarežģītāk. Mākslas pasaulē grozās tik liela nauda, ka nepieciešams izvilkt kaut kādas nesaprotamas lietas virspusē tā, lai tās kļūtu interesantas publikai, pircējam. Vecās mākslas visiem, kas vēlas, nepietiek, ir jāpiedāvā kaut kas jauns. Un, kas būs tālāk, man ir grūti iedomāties.

Jāni, jūs reiz teicāt: “Tajā, ko es redzu, ir jābūt harmonijai. Mani galīgi neuzrunā māksla, kas balstīta tikai un vienīgi uz intelektuālās bāzes.” Taču jūs mēģināt arī iedziļināties tādā mākslā, dažkārt pat ejat uz izstādi trīs četras reizes, lai saprastu. Bet kāpēc gan tajā ir jāiedziļinās?

Jānis: Tā vienkārši ir ziņkārība.

Es biju vienā mūsu konceptuālistu izstādē – viņi tur kaut ko audzēja, uz kaut kā bāzes… Mēģināju saprast šīs mākslas būtību. Tā arī neatradu. Taču ir cilvēki, kuri kolekcionē tieši idejas.

 Kas attiecas uz pašu bagātāko no pasaules dzīvajiem māksliniekiem Deimienu Hērstu, tad viņš ir ģeniāls manipulators. Viņš ļoti labi zina tirgu. Un viņam ir vesela fabrika. Rūpnīca! Kādi 20 asistenti, daudz strādnieku, kuri rada “pasaku” un grib, lai cilvēki šai “pasakai” noticētu. Viņš tik virtuozi manipulē ar dažādiem materiāliem, objektiem un sižetiem, ka dažkārt tu tam tici. Kamēr nepieķer sevi pie tā, ka esi apmuļķots. Bet man, piemēram, tāda izjūta nepatīk.

Tas viss ir balstīts uz kiča bāzes, bet es pieturos pie labas gaumes, kas paredz zināmu atskaites punktu. Mūsu Alvis Hermanis par to ir ļoti labi uzrakstījis savā grāmatiņā – ja tev ir laba gaume, tu vairs neesi absolūti pazudis cilvēks.(Smejas.)

Kādā posmā mums ir “Latvijas mākslas pašportreta” radīšanas process?

Jānis: Tas ir bezgalīgs, šis portrets nekad netiks pabeigts! Ir kaut kāds skelets, un katra izrāde ir kā atsevišķs skelets. Un nesenā ekspozīcija Mūkusalas ielā, piemēram, pilda pieskāriena funkciju – latviešu mākslinieki pieskaras Sezanam. Kas attiecas uz “Latvijas mākslas portretu”, man šķiet, ka Latvijā viss notiek tāpat kā pārējā pasaulē.

Dina: Ir arī jaunas pasaules mēroga vēsmas. Man patīk, piemēram, Andris Eglītis un Katrīna Neiburga, Jānis Avotiņš, Ēriks Apaļais, Kristaps Ģelzis, Paulis Liepa, Inta Ruka… Daudzi!

Jānis: Taču viss ir atkarīgs no daudzu apstākļu sakritības. No vienas puses, mākslas pasauli tomēr virza 10-20 vadošās galerijas, kuras noteic toni, diktē modi. Tikpat daudz kuratoru, mākslas dīleru un vadošo muzeju. Ja tev ir izdevies iekrist acīs kādam no tiem, jau var teikt, ka tava karjera ir sākusi virzīties uz augšu.

No otras puses, Latvija, pirmām kārtām, ir Eiropas Savienības nomalē, vai mēs to gribam vai nē. Nesen mēs bijām Londonā, tur jauc Latviju ar Lietuvu… Otrkārt, Latvijas iedzīvotāju skaits ir tikai apmēram divi miljoni. Lai labi popularizētu mākslu, vajadzētu kādas desmit reizes vairāk.

Es ne reizi vien esmu teicis, ka autoriem, kuri grib starptautisku biznesu, ir jāpako čemodāni un jādodas uz Ņujorku vai vismaz uz Londonu, jo tur, pēc manām domām, tiek noteikts tonis mūsdienu mākslai. Šodien lielajām un arī mazajām galerijām ir savas biennāles. Turklāt daudzas galerijas tiek slēgtas un strādā tikai šīm biennālēm, piedalās astoņās, desmit, divpadsmit, bet dažkārt divdesmit biennālēs gadā. Grupām.

Kārtējā globalizācijas izpausme?

Jānis: Jā! Tāda ir realitāte. Vai tas ir labi mākslai? Laiks rādīs.

Dina: Un nav neviena, kurš virzītu mūsu māksliniekus…

Bet, Jāni, kas notiek ar jūsu dalību tādā slavenās britu Teita galerijas struktūrā kā Tate Modern Russian and Eastern European Acquisitions Committee (REEAC) (Teita galerijas mūsdienu Krievijas un Austrumeiropas mākslas darbu iegādes komiteja)?

Jānis: Jā, šī komiteja tieši arī nodarbojas ar šādu virzīšanu. Pirms septiņiem gadiem “Tate Modern” pieņēma konceptuālu lēmumu palielināt savu kolekciju. Tika izveidotas nacionālās komitejas, lai iepazītu un iepirktu vietējo mūsdienu mākslu dažādās pasaules malās. Pasauli sadalīja sešās daļās, no tām viena ir nodēvēta par “mūsdienu Krieviju un Austrumeiropu”. Bet pirms kādiem trim gadiem saņēmu uzaicinājumu no šīs atlases komitejas.

Mēs tiekamies divreiz gadā – vienu reizi Londonā, otro reizi – kaut kur Austrumeiropā. No Latvijas šajā komitejā pagaidām esmu vienīgais.

Interesanti, ka mani uzaicināja… caur Ameriku. (Smejas.) Tur ir Ohaio štata universitātes profesors, mākslas zinātnieks un kolekcionārs Marks Alens Švēde, kuram ir latviešu saknes. 90.gados viņš pavadīja daudz laika Latvijā, organizējot izstādes, pērkot kaut kādus darbus. Viņa draugs un viens no šo komiteju idejas autoriem pajautāja Alenam, kurš REEAC varētu pārstāvēt Latviju. Alens lūdza palīdzību pašreizējai Arterritory.com radošajai direktorei Daigai Rudzātei, un viņa vērsās pie manis. Domāju, ja nākamgad vai vēl pēc gada komiteja iegriezīsies Latvijā, tad tas mums jau būs panākums.

Parasti, kad viņi nolemj apmeklēt kādu valsti, viņiem tur gatavo plašu programmu. Un, teiksim, Polijā trīs dienās mēs apbraukājām trīs pilsētas – Varšavu, Krakovu un Poznaņu, paskatījāmies labākos māksliniekus. Labi ir jau tas, ka Latvija ir pārstāvēta REAAC, jo Teita galerija, Ņujorkas Modernās mākslas muzejs un Pompidū centrs – tās ir struktūras, kuras noteic toni pasaules mākslas tirgū. Mēs pagaidām dzīvojam savu iekšējo dzīvi. Tiesa, šogad Purvīša balvas žūrijas darbā piedalījās “Tate Modern” kuratore Džuljeta Bingema.

Purvīša balva ir dibināta 2008.gadā, šo konkursu rīko Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja galveno patronu SIA “Alfor”, kura valdes priekšsēdētājs jūs esat. Kā radās šī ideja?

Jānis: Tā bija Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces laba ideja, mēs to atbalstījām. Sākumā noslēdzām līgumu par pirmajām piecām prēmijām. Bet tagad – vēl par piecām. Esmu žūrijas sastāvā, tā izskata nominantu galīgos sarakstus, kurus ir iesnieguši eksperti.

Vai jūsu viedoklis bieži sakrīt ar žūrijas galīgo verdiktu?

Jānis: Nē, mani favorīti mēdz būt citi, taču jebkurā gadījumā iegūst māksla. Pats lielākais pluss ir tajā, ka ar šīs prēmijas nodibināšanu tiek dokumentēts mūsdienu mākslas attīstības process Latvijā. Ekspertiem ir jāapmeklē izstādes, pēc tam jāsapulcējas, jāapspriež, jāraksta atskaite. Bet no trīs mēnešos redzētā trīs labāko (ja tādi ir bijuši)kandidatūras tiek virzītas tālāk. Un divu gadu laikā iznāk, maksimālais, 24 notikumi, no tiem astoņi iekļūst “pusfinālā” un ar to šis ekspertu komisijas sastāvs savu darbu beidz. Uzvarētājus jau izraugās žūrija, kuru pastāvīgie locekļi ir tikai Māra Lāce un es. Pārējie mainās, turklāt šogad viņi visi bija no ārzemēm. Taču daudzējādā ziņā rezultāts ir atkarīgs tieši no ekspertu uzskatiem – kurš pārliecinošāk diskutē, tam arī izdodas aizstāvēt savu kandidatūru.

Pirms pāris “Purvīšiem”, piemēram, bija ļoti daudz diskusiju par to, ka balvai ir izvirzīta pārāk skaista māksla, ka ir pārāk daudz glezniecības un nav konceptuālisma, asa mūsdienīguma… Bet tagad viss iznāca tieši otrādi. Nor-mā-li!

Jūs bēdājāties, ka mūsdienu mākslas vēsture ignorē Austrumeiropu?

Jānis: Tā daudz ko ignorē, ieciklējusies uz Rietumeiropu, uz Ameriku. Pagājušā gadsimta 20.-30.gadu krievu avangards – Maļevičs, Rodčenko, Klucis un citi – tā ir atsevišķa parādība. Šodien it kā akceptē arī Maskavas konceptuālismu (Iļja Kabakovs, Eriks Bulatovs, Dmitrijs Prigovs…) un andergraundu…  Un mazliet arī Austrumāziju, ķīniešus pieķēruši klāt.

 Ja runā par Latviju, tad tiek uzskatīts, ka pie mums nav ko meklēt. Bet pie mums ir ļoti mutuļojoša mākslas dzīve! Un, ja tādu izstādi kā mūsu “Sezana pieskāriens” uztaisītu Ņujorkā, Hudzonas krastā, tā izskanētu pavisam citādi. Bet te nav ne Hudzonas, ne debesskrāpju, bet cilvēku, kas grib skatīties mākslu, ir tik, cik ir. Tā kā svara kategorijas ir dažādas. Ir dažādi urbanizācijas mērogi, dažādas iespējas, arī naudas daudzums dažāds. Tāpēc atkārtoju:

ja gribi kļūt par mākslinieku, kura darbus pērk, turklāt dārgi, savāc mantiņas – un ar pirmo reisu prom uz Ņujorku!

Ja ir šovmeņa talants un veiksme, tad iepatiksies, nokļūsi pie laba galerista, un viss izdosies. Ja tu vēl arī esi produktīvs un, kā minimums, tev ir kādas dotības – tad vēl jo vairāk.

Kā jums notiek kolekcijas veidošanas process – vai tie ir braucieni, internets, vietējās izstādes?

Jānis: Pirmām kārtām, mūs atrod. Otrām kārtām, piedalāmies izsolēs, labdarības pasākumos. Apmeklējam mākslinieku darbnīcas un galerijas. Sekojam otrreizējam mākslas tirgum, kur mākslas darbi tiek pārdoti tālāk…

Jūsu nākamais lielais projekts ir daudzfunkcionāla Mūsdienu mākslas centra izveide bijušajās “Sapņu fabrikas” telpās Lāčplēša ielā 101, kuras nesen iegādājāties.

Jānis: Mēs esam procesā, pie topošā centra arhitektoniskā risinājuma strādā Zaiga Gaile. Pārcelsim uz turieni no Mūkusalas ielas arī mūsu salonu un visu zinātniski pētniecisko bāzi – pie mums strādā vieni vienīgi mākslas zinātnieki!

Rīgā ir izveidotas vai arī tiek veidotas arī citas galerijas un mūsdienu mākslas centri. Cik lielā mērā jūsu darbība pārklāsies?

Dina: Katram ir savas prioritātes, savi mākslas darbi, savi kuratori… Domāju, ka tas var notikt tikai paralēli. Turklāt – jo vairāk muzeju, jo vairāk cilvēkiem informācijas, jo labāk. Cilvēks, kurš tev līdzās rada kaut ko savu, interesantu – tas vienmēr ir interesanti.

Jānis: Esmu tikai par to, lai viņiem viss būtu ļoti labi.

Kaut kur lasīju, ka jums neesot īpašnieka izjūtas, tādēļ jūs pat kādreiz varētu nodot savu kolekciju kādam muzejam, domājot par nākamajām paaudzēm. Vai tā ir?

Jānis: Pārāk skaļi teikts. Mums, protams, ir liela kolekcija, mēs varētu kādu daļu rādīt, iespējams, kādā muzeja filiāles formātā, kādā augstskolā vai skolā… Nodot lietošanā. Tiesa, vēl ne reizi neesmu dzirdējis, ka kāds to gribētu. Taču mēs jau šodien dalāmies ar to, kas mums ir, sadarbojamies ar gandrīz visiem Latvijas muzejiem, kuri nodarbojas ar mākslu. Tagad, piemēram, ļoti labi Ogrē parādījām Ievu Iltneri.

Vai esat laimīgs, vai kolekcionēšanā esat atradis to, ko meklējāt?

Jānis: Redziet, tā vispār ir tāda nodarbe, kurā daudz kas ir atkarīgs no veiksmes, un kas sniedz daudz prieka, kad atrodi kaut ko labu vai arī kad tas atrod tevi.

Vai nejūtat zināmu disonansi starp jūsu spēļu biznesu un mākslas kolekcionāra kaisli? Vai arī skatāties uz šo jautājumu filozofiski, dodot cilvēkiem izvēles iespējas?

Jānis: Nezinu, kā tas izskatās no malas, taču es nesalīdzinātu visus šos darbības veidus. Mēs tikai dodam iespēju, katrs pats pieņem lēmumu, ar ko viņš vēlas nodarboties – iet uz spēļu zāli vai uz galeriju.

Taču ir liels kārdinājums?

Dina: — Ziniet, es arī daudz esmu domājusi par Jāņa biznesu un vispār daudz par to vidi, kurā mēs šodien dzīvojam. Kārdinājumu visapkārt ir tik daudz! Mani, piemēram, ļoti satrauc mūsu “dzeltenā prese”.

Jaunietis nopērk tādu žurnālu un skatās, kā tev ir jāizskatās, kā jāuzvedas. Šajā gadījumā ir kārdinājums atbilst vispāratzītam skaistuma standartam, noteiktam tēlam. Un kāds sāk sevi mērdēt ar “diētām”, kāds vienkārši visu tērē apģērbam, tāpēc taupa uz ēšanu. Vai arī visu dienu “sēž” internetā… Bet! Varbūt viens cilvēks, atnākot uz spēļu zāli, pie automātiem, lai gan es to nepavisam neatbalstu, atslēdzas no ikdienas, tāpat kā cits, lietojot alkoholu vai narkotikas? Un, ziniet, spēļu automāti Latvijā parādījās vēl Ulmaņa laikā! Neko jaunu neesam izgudrojuši.

Jānis: Turklāt XXI gadsimtā spēlētājs pat nav “piesiets” kādai ģeogrāfiskai vietai. Ja tev ir pareizā IP adrese un bankas rēķins, tu vari ar interneta starpniecību saņemt dažāda veida izklaides gan šeit, gan Francijā, gan Ķīnā. Kur vien vēlies.

Nav obligāti pēc asām izjūtām braukt uz Lasvegasu! Vai doties uz Parīzi, ja gribi redzēt izstādi Pompidū centrā. Paņem planšetdatoru, un būsi lietas kursā.