No 23. februāra līdz 20. maijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” būs skatāma Latvijas simtgadei veltītā laikmetīgās mākslas izstādē “Nākotnes valsts”.
„Ideja par nākotni ir mana, esmu ideāliste, liela ideāliste. Ticu, ka nākotnes tēls, ko savā prātā veidojam, tādai nākotnei šis tēls palīdzēs rasties. Tās ir manas naivās cerības,” turpina Ansone.
Viņa arī norāda, ka „nedrīkstam melot savās izjūtās, un izstādes darbi nemelo savās izjūtās. Daudzos iekšā kritika, spēle ar Noasa šķirstu, ka to vajadzētu sagatavot. Arī izstādes vizuālā identitāte, ko veidojis Krišs Salmanis, ir kuģis, kas peld ūdenī. Tas tēls ir ne īsti kuģis, ne īsti dzīvnieks. Forma, kas var būt jebkas. Mēs ar to kuģi peldam, visu laiku esam uz tā, vai mēs noslīcināsim vai skaisti aizbrauksim, tas atkarīgs, kā viņu vadīsim”.
Izstādes centrālais darbs ir mākslinieka Artūra Virtmaņa instalācija “Nākotnes iespringums”.
„Daudzslāņains darbs, bet galvenā doma ir jautājums, kas nākotne ir vispār, no kā tā sastāv, kas tās par projekcijām.
Darbs ir sprungulītis, ko iebāzt apziņas spieķos, lai apstādinātu parasto propelleri un uztvertu paradoksu, ka tā nākotne nekad nepienāks. Esam mūžīgi mūžos lemti dzīvot šodienā,” skaidro Artūrs Virtmanis.
„Darbs iluzors, jo sastāv no ogles pulvera un papīra. Butaforija, makets mūsu idejām par nākotni.”
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir uzaicinājis divdesmit divus konceptuālās mākslas jomā strādājošus autorus būt par nākotnes vizionāriem – iztēloties, fantazēt, sapņot un radīt jaunus mākslas darbus par nākotni. Izstādes ideja balstās kuratores ideālistiskā ticībā, ka nākotnes tēls, ko mēs veidojam savā prātā, palīdzēs tieši tādai nākotnei rasties.
„Mans uzsaukums aicināja būt neprātīgiem, futūristiskiem un iedomāties, ko nevaram iedomāties. Laikam nevaram iztēloties to, ko nevaram. Uzstādījums bija neiespējamā misija, tikai savas iztēles robežās varam darboties. Līdz ar to neesmu saņēmusi neko futūristiski neparastu, ko nespējam iedomāties. Ir arī viegli un rotaļīgi par šo tēmu vairāki mākslinieki runājuši,” atklāj Elita Ansone.
Kuratore atzīst, ka viņu pārsteidza izstādes iekārtotāja Andra Eglīša ekspozīcija, lai arī izmanto lietas, ko iepriekš bija izmantojis. Arī Artūrs Virtmanis pārsteidzis ar savu milzīgo neona vēstījumu, ka nākotne nepienāks. Patīk arī Leonarda Laganovska objekti. Viņa domāšana ir ļoti intelektuāla.
Mākslinieks Aigars Bikše izstādē piedāvā skulptūru “Melānijs Bloka 170 gadu vecumā piedzīvo apgaismību sārmā negaisa laikā Baltijas ezera krastā”. Pats mākslinieks skaidro, ka tas ir hermafrodīts - tas ir viņš, Eiropas apgaismības laika jaunā hermafrodīta padzīvojušais brālis.
„Ideja izveidojusies ilgstošākā laikā. Kad Elita uzrunāja, biju Latvijā, tad biju rezidencē Japānā. Tur uzpeldēja sasaistes ar Eiropas kultūru. Protams, tā ir atsauce uz reliģisko skulptūru tradīciju, apgaismības tradīciju. Tajā pašā laikā atklāju, ka budismā ir Budas reinkarnācija, kas bijis vīrietis, kas bijis tik nevardarbīgs, ka arī fiziski gandrīz pārveidojies par sievieti. Senajās kultūras hermafrodīts bijis kaut kas mistisks, gandrīz pusdievs vienmēr bijis,” par savu darbu stāsta Aigars Bikše. „Galvenais konflikts, ka ir neskaidrā identitāte un pārdzīvojums.”
Izstādi ir iekārtojis mākslinieks Andris Eglītis. Viņš izmantojis kontrastu principu.
„Sāku domāt par telpu, ko izdarīt, nonācu pie domas, ka varētu būt kontrastu princips.
Ja ir divas lielās zāles, tad viena maksimāli atbrīvota, otrā uztaisīt „blīvu džungli”. Viena telpa ir kā nākotne, kā balta lapa, kur katrs kaut ko ieraksta, otra - lielā informācijas gūzma, kur katram sava mazā pasaulīte, kur mēģina kādu kontroli sasniegt.
Svarīgi, lai skatītājiem izstāde būtu kā telpisks piedzīvojums, ka izstāde ir dzīva,” bilst Andris Eglītis.
Mākslinieks Ivars Drulle mirklī, kad izstādē viesojās „Kultūras Rondo”, savu darbu vēl tikai veido. „Puzlim pēdējie trīs gabaliņi jāsaliek,” norāda Ivars Drulle.
„Katrā ziņā, kad domāju par nākotni, nedomāju par futūristiskiem scenārijiem,” komentē Ivars Drulle.
„Negribēju vienu vīziju piedāvāt, bet piedāvāju tuvu apmēram 10 000 variantiem, kā nākotne varētu risināties, tāpēc izgatavoju Nākotnes pareģošanas mašīnu.”
Pats mākslinieks savu izgudrojumu vēl nav mēģinājis, izvēloties nākotni, pašam esot mazliet bailes.
Izstādes kuratore visiem māksliniekiem jautājusi, ko tu darītu, ja būtu iespēja veidot Latvijas vai pat pasaules nākotni. Mākslinieks Māris Subačs atbildējis: „Mana vara ir tikai manā istabā, es sakārtotu savu istabu.”
„Utopijas ir beigušās,” piebilst Elita Ansone.
