Ieskats izstādē: Vizuāli izteiksmīgs stāsts par mītisku vietu lietus nogurdinātajiem

Tiem, kurus, dodoties Jūrmalas virzienā, pārsteidzis negaidīts lietus, vai kurus nogurdinājuši šīs vasaras mainīgie laika apstākļi, var ieteikt patverties un jaunus iespaidus rast „Mākslas stacijā „Dubulti””. Izstāde "Lielzemes muzejs" tur skatāma līdz 21.oktobrim.

Pie ieejas stacijā apskatāma nesen atklātā Olgas Šilovas bronzas skulptūra „Zēns ar zivi” (tā Dubultos būs apskatāma vasaras mēnešos, bet rudenī atgriezīsies mākslinieces darbnīcā), kamēr iekštelpās iemājojusi izstāde „Lielzemes muzejs”.

Izstādes autori – tēlnieks Aigars Bikše, gleznotājs Andris Vītoliņs un filozofs Kārlis Vērpe – saskaņā ar tās ievadā minēto, gan nav sadarbojušies „klasiskā izpratnē – vienojoties, bet rīkojušies, cits citu paturot prātā, cits citu brīvi citējot” (kuratore  - Inga Šteimane). Savukārt Reiņa Hofmaņa tēlainās, uz izstāžu zāles logiem izvietotās lielformāta fotogrāfijas attēlo pašus autorus.

Rezultātā tapis savdabīgs, vizuāli izteiksmīgs stāsts par mītisku vietu Lielzemi un muzejs kā šīs vietas personāžu, lietu un vietu dokumentētājs.

Ekspozīcijas vizuālo asi veido Dubultu stacijas centrālajā zālē izvietotie Aigara Bikšes lielformāta objekti – vīrs, kura galva atduras izstāžu zāles griestos, kā arī koši dzeltenā „Rituālā ceļojuma kariete „Kaķis” ar šķirstu”. Vienā no kaķa „vēderā” izvietotajiem ekrāniem redzams K.Vērpe, kurš apmeklētājiem piedāvā izvērstu Lielzemes raksturojumu. Līdz ar izstādes viesiem viņa stāstījumā klausās arī abi pārējie izstādes autori, kuru domīgās sejas veras no sienas pretējā pusē novietotā ekrāna.

Tāpat kā izvērstajā K.Vērpes esejā par pašu Lielzemi arī vizuālajās liecībās, kas to ilustrē, netrūkst pretrunu, negaidītā un pārsteidzošu detaļu – milzu cilvēka figūra, vitrīnas, kur eksponēti šķietami atradumi, vēstures liecības. Citā telpā izkārtota no finiera izgatavotu baznīciņu kopa, kas ataino „16.maija notikumus Tolunānes ciematā”. Tos skatītājs var aplūkot no augšas, uz mirkli iejūtoties kāda miniatūra pasaku ciemata apmeklētāja ādā. A.Vītoliņa gleznojumiem aiz atvēlētas izstāžu zāles sienas, tie gan tematiski sabalsojas ar telpiskajiem objektiem, gan risina paralēlas sižeta līnijas. Piemēram, sakņu motīvs, kas caurvij virkni izstādē skatāmo darbu.

Līdzīgi arī R.Hofmaņa fotogrāfijas, kurās iemūžināta izstādes autoru trijotne, rada savdabīgu un noslēpumainu gaisotni. Lai gan attēli, domājams, tapuši tepat Latvijas mežos, to vizuālais vēstījums rada vēl vienu satura šķautni stāstam par Lielzemi, kas līdz ar citiem „Lielzemes muzeja” eksponātiem rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Dažādos izstādes satura pavedienus virtuozi kopā saauž K.Vērpes eseja. Lai gan arī teksta mestajos līkločos un izaicinājumos var viegli apjukt un nomaldīties, jo atsauces uz konkrētām Latvijas vietām un vēstures personāžiem papildina izdomājumi. Tā, piemēram, stāstam par dzejnieci Aspaziju, kur fakti mijas ar autora rotaļīgām interpretācijām, seko fantastisks stāsts par apziņu paplašinošiem ceļojumiem kā Lielzemes iedzīvotāju garīgo praksi. Tādejādi, pat apvienojot izstādes vizuālos un teksta elementus, vienota atbilde uz jautājumu par to, kas īsti ir Lielzeme, kā un cik lielā mērā tā saistīta ar Latviju, nerodas. Tas gan netraucē izbaudīt autoru spēles prieku un atsevišķus izteiksmīgus mākslas darbus.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti