Pats Karls Johans Grass par savu divsimtpiecdesmitgades izstādi, iespējams, mazliet brīnītos – sarkanas sienas, no griestiem karājas ar viņa gleznām apdrukāti audumi un turpat līdzās – viņa paša rokraksti, vēstules draugam Garlībam Merķelim un ar tušu un akvareli veikli gleznotās ainavas.
„Re, kur ir Dzērbenes baznīca un pastorāts, kurā Grass ir dzimis un audzis. Bet te mums ir Sigulda, te – Koknese, te mums ir mīļā Gauja ap Liepu, te – unikālais Krustpils ebreju kapsētas [zīmējums], kas ir vienīgais visā Brocē…” – rāda un stāsta viena no izstādes kuratorēm mākslas zinātniece Edvarda Šmite.
Daudzas no šīm ainavām tapušas, Grasam jaunības vasarās apceļojot Vidzemi kopā ar savu skolotāju, etnogrāfu Johanu Kristofu Broci, un iekļautas Broces slavenajā krājumā „Monumente”.
To piederības atšifrēšana ir kultūras vēsturnieces Aijas Taimiņas daudzu gadu darba nopelns, jo Grass reti kuru darbu pats parakstījis.
Cik lielā mērā Grasa darbos redzama Broces ietekme? Edvardas Šmites atbilde spilgti raksturo Grasa dzīves ceļu:
„Te mums šis jautājums būtu jāpagriež otrādi. Broce viņam mācīja zīmēt akurāti un kārtīgi, bet Grass ir vairāk mākslinieks. Un, kad viņš 1791.gadā atgriežas Latvijā, es pieņemu, ka viņš tajos pāris Vācijas gados ir redzējis vairāk mākslas nekā Broce visā savā mūžā. Tā kā no Broces ir akurātība un arhitektoniskā precizitāte, bet no Grasa ir gleznieciskums.”
Karlam Johanam Grasam veltītā izstāde iepazīstina ne tikai ar lielu rūpību izgleznotajām Latvijas ainavām 18.gadsimta beigās, bet arī aicina ceļot līdzi jaunajam māksliniekam uz studijām Vācijā un vēlākiem ceļojumiem uz Šveici un sapņu zemi Itāliju.
Edvarda Šmite ar Karla Johana Grasa mantojumu daudz strādājusi 40 darba gados Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un mīlestību pret šī mākslinieka personību mantojusi no sava skolotāja Romja Bēma.
„Nav runa tik daudz par Grasa mākslu. Es domāju, ka 21. gadsimtā cilvēki kļūst mazliet augstprātīgi, sak’, mums te šāds un šitāds pašiņš… Bet te mums ir iespēja pieskarties 200 gadu vecām lietām. Tā ir unikāla iespēja, un es domāju, ka vienai daļai būs brīnums par to, ka nevienā bildē viņš nav izcēlis sevi, nevis es un kaut kas, bet ir pasaule ap mani un pieticīgs cilvēciņš tajā pasaulē iekšā. Ja skatītājs kaut ko no šis laikmeta ainas apjēgs, tas būs ļoti daudz,” pārdomās dalās Šmite.
Latvijas muzejos Grasa darbu ir maz. Izstādei tie lielākoties atceļojuši no Tartu Universitātes bibliotēkas un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas, ir arī digitālas kopijas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Mūkusalas mākslas salona un Cīrihes muzeja kolekcijas.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā izstāde būs skatāma līdz septembra beigām, un rudenī to pavadīs arī Grasa dzimšanas dienai veltīta starptautiska zinātniska konference.
