Viens no pirmajiem darbiem, ko apmeklētājs ierauga, ieejot muzejā, ir divgalvainā neolīta statuja no Jordānijas. Tā ir viena no vecākajām statujām cilvēka vēsturē. Šie un citi darbi sniedz ieskatu pasaules un galveno reliģiju vēsturē, tostarp jūdaismā, kaut arī Apvienotie Arābu Emirāti neatzīst Izraēlu. Turklāt reliģijas tiek noliktas blakus viena otrai – blakus Korānam redzama Tora.
Reģionā, kuru aizvien nomoka reliģiski kari, šis ir nozīmīgs vēstījums.
“Tas nav eiropeisks muzejs, un tas nav eiropeisks redzējums. Tas ir novietots tā, lai pasauli apskatītu no Abū Dabī. Protams, mēs šeit esam kā tilts starp Āziju, Āfriku un Eiropu, tāpēc tas ir satikšanās punkts, kas ir ļoti svarīgs, lai saprastu mūsdienu pasauli,” stāsta Luvras muzeja Parīzē vadītājs Žans Luks Martines.
Mākslas darbos gandrīz nekur neparādās kailums, kas liecina par valsts konservatīvismu.
Muzeja būvniecības laikā bija arī daudz kritikas no darbiniekiem par darba apstākļiem. Daudzi no viņiem tika atlaisti un pat deportēti, jo valstī nav atļauti streiki.
“Luvra Francijā bija daļa no 18.gadsimta cilvēktiesību vēstures, tāpēc šo jautājumu par darbinieku tiesībām sākām apspriest jau pašā sākumā,” norāda Martines.
Par projekta sākumu pirmoreiz paziņoja pirms desmit gadiem, bet tam ilgstoši trūcis finansējuma. Nepalīdzēja arī naftas cenu kritums. Turklāt Abū Dabī piekritusi maksāt Francijai pusmiljardu dolāru par vārda “Luvra” izmantošanu.
