"Tātad mans vecvectēva brālis bija Eduards Vītols, šogad viņam ir 140, un viņš bija tik lielisks un tik svarīgs vislabākajā nozīmē, ka ir pilnīgi noteikti par to ir jāuzzina arī citiem latviešiem,” – tā ir Leļļu teātra aktrise Dace Vītola, viena no Eduarda Vītola piemiņas pasākumu iniciatorēm. Viņas dzimtā vienmēr bijis svarīgi zināt savas saknes, viņa arī zināja par izcilo mākslinieku savos senčos, taču to, ka viņa devums bijis tik nozīmīgs, tā īsti apjauta pirms dažiem gadiem, kad kopā ar citiem radiniekiem pievērsās dziļākai dzimtas koka izpētei.
Radās arī iespējamais skaidrojums, kādēļ Eduarda Vītola vārds netika tik skaļi daudzināts kā varbūt citu viņa laikabiedru – tas visdrīzāk sakņojās viņa raksturā un kādās dziļi personiskās sāpēs
Dace Vītola: „Viņš ir bijis ļoti ražīgs un jaudīgs mākslinieks, bet kā cilvēks un kā vīrietis viņš bija ļoti kautras dabas, tāds ļoti savrups un kautrīgs. Un vēl tikai samērā nesen mēs uzzinājām, ka Eduarda Vītola dēls tika nošauts Maskavā. Viņš bija pazudis bez vēsts un, iespējams, arī tāpēc Vītols bija tik kluss, jo viņš ļoti skuma, bija neskaidrības par viņa dēlu. Viņš pat rakstīja, bet nebija nekādu atbildi saņēmis, un tikai nesen mēs arhīvā atradām, ka dēls ir ticis nošauts, to viņš tā arī neuzzināja savas dzīves laikā.”
Tie, kas daudz strādā – nenodarbojas ar sevis popularizēšanu – Daces Vītolas teiktajam vēl piebilst mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, uzsverot, ka Eduards Vītols patiešām strādāja ļoti, ļoti daudz.
Viņš bija gleznotājs, pedagogs, grāmatu ilustrators, veidoja metus mēbelēm, rotām un metālkalumiem, arī Kuzņecova un Jesena porcelāna fabriku traukiem. Viņam bija personālizstādes Rīgā un viena – 1933.gadā – arī Parīzē.
Vēl viens ļoti svarīgs fakts – no Latvijas pirmās brīvvalsts laika sākuma viņš 17 gadu garumā bija dekorators Latvijas Nacionālajā operā, veidojis vizuālo tēlu ļoti daudziem uzvedumiem, un kas ir sevišķi interesanti un neparasti – viens viņa veikums vēl joprojām skatāms uz mūsu Baltā nama skatuves:
Dace Vītola: „Opera „Madame Butterfly”, kas ir uz operas skatuves, joprojām ir ar mūsu senča dekorācijām un tērpiem. Kristīne Pasternaka ir šos tērpus atjaunojusi un ir arī atjaunota scenogrāfija, bet būtībā pamatā ir tā scenogrāfija, kas ir veidota 1925.gadā. Latvijā tas ir vienīgais gadījums un visticamāk arī citviet tas nav biežs gadījums, ka scenogrāfija izdzīvo cauri kariem, visādām politiskām iekārtām un dažādiem teātru vadītājiem un joprojām spēj dzīvot."
Eduarda Vītola daudzpusīgā darbība pēdējo reizi plašāk tika rādīta viņa 100-tās jubilejas piemiņas izstādē Rīgā 1977.gadā.
Dzimtas pārstāvji bija pārliecināti - skatītāji ir pelnījuši to redzēt arī tagad, viņa 140.-tās jubilejas gadā, un laimīga likumsakarība viņus saveda kopā ar mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni.
Dace Vītola: „Man ieteica uzrunāt Ingrīdu Burāni, jo taisni viņa esot tā, kura par Vītolu kaut ko varētu zināt. Un tā es satiku Ingrīdu Burāni un viņa teica – beidzot! Beidzot mēs tam Vītolam varam ķerties klāt!”
Ingrīdu Burāni sazvanu jau Limbažos, kur viņa Limbažu muzejā tieši tobrīd sāk iekārtot Eduardam Vītolam veltīto izstādi un atzīst – Vītolam patiešām ir ļoti ievērojama vieta Latvijas mākslā un scenogrāfijā.
Ingīda Burāne: „Tas ir tāds mūžs, kuru mēs nedrīkstam novērtēt par zemu. Šie mākslinieki ir radījuši pamatus mūsu profesionālajai mākslai, veidojuši to skolu, kas šodien dara stipru Latvijas mākslu un uzturējuši ideālus par to, kāda ir mākslas vieta neatkarīgā Latvijas valstī.”
Limbažos izstāde ir tādēļ, ka tā ir Eduarda Vītola dzimtā puse. Izstādi atklās sestdien Limbažu muzejā, un tajā būs skatāmi akvareļi, eļļas gleznojumi un fotogrāfijas.
