Beidzot šī slidenā tēma tomēr izgaismota, jo tikko klajā nākusi mākslas zinātnieces Ilzes Konstantes grāmata „Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā”. Grāmata ir ļoti apjomīga - 800 lappušu bieza, to bagātīgi papildina mākslas darbu reprodukcijas. Darba varoņi un kolhoznieki ir vieni no biežākajiem tēliem Latvijas glezniecībā Staļina laikā, pie tam visi redzami līdzīgās pozās, tādā kā piepaceltā rosībā un sajūsmā.
Šis 16 gadus ilgais posms mūsu mākslā nav tāds, ar ko būtu jālepojas, iespējams, tādēļ tā pētniecība ilgus gadus palikusi ēnā, taču nu to tomēr izgaismo mākslas zinātniece Ilze Konstante. Pie grāmatas viņa strādājusi vairāk nekā 10 gadu, un tā aptver laiku no 1940.gada, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, līdz 1956. gadam, kad sākās Staļina kulta atmaskošana:
„Šis periods bija ārkārtīgi dramatisks, pat traģisks ar mākslinieku bojāeju, ja mēs atceramies represijas, ar ārkārtīgi lieliem aizliegumiem, tas jau bija terorisms pret mākslu, jo cenzūra bija briesmīga, un līdz ar to tik daudz mākslinieku likteņi tika sadragāti. Un arī tie mākslinieki, kas vēlāk kļuva slaveni, kuri bija ļoti labi mākslinieki, bet kuri pakļāvās, šī perioda darbus labāk neredz savā priekšā”.
Mākslinieku likteņi un arī izvēles šajā laikā bija dažādas – vieni vispār no mākslas sfēras aizgāja un pievērsās kam citam, otri spītīgi turpināja pretoties propagandai, bet vēl citi klaji taisīja pieprasīto mākslu, cītīgi ievērojot visas pavēles un rīkojumus, kas nāca no centrālās varas.
Tā laika apspriežu protokoli liecina, ka latviešu māksliniekiem tika pārmests, ka viņi pārāk daudz aizraujas ar ainavām un tuvinieku portretiem, kas neko neizsaka, to vietā ir jāataino ievērojami ļaudis, kas strādā padomju valsts labā, tāpat izskaužams arī latviešu mākslas liriskums.
„Izsmalcinātas krāsas, kompozīcijas, mierīgie sižeti, tas jau ir latviešu mākslai pamatu pamats, un to noliegt – tas ir diezgan dramatiski. Tas jau arī nav noslēpums, ka ļoti daudzi dzīvoja no šiem pasūtījuma darbiem, dažkārt uz tiem skatoties, grūti pazīt autoru. Kad laiki mainījās, pēc 90.gada, tad daudzi autori pat vispār negribēja atzīties, ka tas ir viņu darbs,” stāsta grāmatas autore.
Taču arī šajā laikā bija mākslinieki, kuri palika uzticīgi sev un neklanījās varas priekšā, viņu vidū Jānis Pauļuks, Leonīds Āriņš, Rūdolfs Pinnis, Ansis Artums un vēl citi, un Ilzes Konstantes grāmatā arī redzams, cik ļoti viņu darbi atšķiras no propagandas pārpilnās mākslas.
Protams, viņi maksāja ar to, ka viņu darbs tika dažādi apgrūtināts, viņi netika pie amatiem un goda nosaukumiem, kam toreiz bija cieša saistība ar labu atalgojumu.
Bija arī virkne mākslinieku, kurus režīms skāra vēl skarbāk, kuri tika nolemti pilnīgai aizmirstībai un pat bojāejai, un arī par viņiem var uzzināt grāmatā.
Kopā ar autori pāršķirstot grāmatu, viņa kļūst jautra, ieraugot Oto Skulmes gleznu „Ceļā uz Dziesmu svētkiem”, kas tapusi pavisam drūmā Staļina valdīšanas laika gadā. Izrādās, ir arī mākslinieki, kas ļoti viltīgi savos darbos izmantojuši ironiju.
Apjomīgajai grāmatai ir trīs lielās pamattēmas – pirmā veltīta Mākslinieku savienības darbībai, kas Staļina laikā vadīja un organizēja visu mākslas dzīvi, otrā – Mākslas akadēmijai, kas audzināja jaunos māksliniekus, un trešā – muzejiem, kas komplektēja kolekcijas.
Grāmata „Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā” ir saturā un vizuālajā materiālā ļoti apjomīga, tai ir 800 lapaspušu, tās vākam izraudzīta izteiksmīga fotogrāfija, kurā redzams, kā Ulbrokas iedzīvotāji ieradušies Mākslas muzejā un aplūko Leo Kokles gleznu „Miera zemē”.
