Mēs tikāmies pagājušogad Rīgā, kad notika neliela jautājumu un atbilžu sērija ar tavu piedalīšanos. Es gribētu tev, Boris, pajautāt - kāpēc tu esi atgriezies?
Pagājušoreiz šeit biju ASV vēstniecības vārdā. Viņi tiešām mācēja aizpildīt manu laiku, un es biju ļoti aizņemts. Bet ar visu mazumiņu laika, kas man bija, pietika, lai es redzētu, ka viss apkārt ir apburošs - es runāju gan par Rīgu, gan laukiem. Es ļoti gribēju atgriezties uz savu roku.
Es nedaudz darbojos ar ceļojumu aprakstiem. Kad atgriezos ASV, es piespēlēju apraksta ideju saviem redaktoriem "Travel & Leisure", un viņi piekrita atsūtīt mani atpakaļ.
Tāpēc es atkal esmu šeit savā ziņā profesionālu iemeslu dēļ, un es gaidu nākamo, trešo apmeklējumu, kad es beidzot varēšu te būt kā neatkarīgs indivīds un darīt tikai to, ko gribu.
Vai ir kaut kas konkrēts, ko tu vēlies aprakstīt vai ieraudzīt šoreiz?
Es par to runāju tādā veidā tāpēc, ka es veidoju rakstu luksusa ceļojumu žurnālam, kurā ir daudz privilēģiju... daudz dažādu pieredžu, kuras es cenšos atdarināt.
Bet kā cilvēks, kurš piedzimis netālu no šejienes, Baltkrievijā, un kā cilvēks, kuram patīk daudzas dažādas aizraušanās, kas var un var nebūt iederīgas rakstam augstas klases ceļojumu žurnālā, es, ļoti iespējams, meklētu citas lietas, kad šeit atgrieztos nākamreiz.
Bet daudz kas arī pārklājas. Esmu to teicis arī citiem - Rīga man šķiet visnotaļ apburoša. Īsumā: tur ir ļoti augstas klases ērtības, labs ēdiens, lieliskas viesnīcas, ļoti augsts kultūras un estētikas līmenis.
Pirmām kārtām, tas viss maksā pusi no tā, cik tas izmaksātu citviet Eiropā - viss notiek daudz klusāk, cilvēki ir ļoti draudzīgi.
Un šķiet, ka šejienei piemīt unikāls kulturāls balanss, kas, man šķiet, pasaulē ir kļuvis ļoti rets.
Kad es ceļoju, es vienmēr meklēju vietas, kas ir modernas, taču ne globalizētas. Vai ir iespējams būt modernam, nekļūstot kā ikkatrai vietai pasaulē? Zini, tu aizbrauc uz Maskavu, un visi Maskavas jaunieši ir ģērbušies tāpat kā Bruklinas jaunieši, kas ir ģērbušies tāpat kā jaunieši Berlīnē, kas ir ģērbušies kā jaunieši Sidnejā, Telavivā utt.
Protams, var atrast radikālas atšķirības, piemēram, dodoties uz tādu vietu kā Ukraina. Bet tur tam nenāks līdzi arī daudzas no pamata ērtībām un baudām.
Un lieliskā lieta Rīgā - un tagad es saprotu, ka arī visā valstī, - ir tāda, ka jums ir abas lietas. Un tas ir ļoti reti.
Pašlaik mēs elsojam, jo kāpjam visnotaļ stāvā paugurā, bet, lūdzu, turpini, Boris...
Vispār tas ir pilnīgi līdzens, un es jau kļuvu ļoti iedvesmots par Latviju...
Otrā lieta, kas ir reta, ir tas, ka Latvija šķiet kā nacionālisma veselīgā versija. Liekas, ka to varētu saukt par pašpietiekamību, patriotismu vai kaut ko tādu.
Par ko es runāju - tās ir dziļās saiknes, kas, šķiet, ir starp cilvēkiem un tas, no kurienes viņi nāk. Par vēstures kultivēšanu - tāpēc, ka tā bijusi apdraudēta -, atrodot veidu, kā saglabāt, tajā pašā laikā atjauninot.
Un liekas, ka šeit tas labi izdodas. Un tas man liekas reti. Daži cilvēki to dara ļoti sargājoši, daži cilvēki globalizē, nepadomājot par to, kas paliek aiz muguras. Nonākot vietā kā šī, tu atrodi sevi vidē, kur tas viss notiek reti sabalansētā veidā.
Es vēl formulēju šīs domas, kas nonāks rakstā, bet tas vairāk vai mazāk ir pirmais idejas melnraksts.
Kā tev šķiet - kā cilvēki, kas reklamē Latviju kā tūrisma, investīciju galamērķi un mēģina to padarīt plašāk pazīstamu, varētu - un vai tas vispār ir iespējams - komunicēt šīs visnotaļ sarežģītās idejas?
Lielākā lieta, ko mūsdienās meklē visi ceļotāji un pieredžu meklētāji ar izmantojamiem ienākumiem, ir autentiskums. Bet šīs vēlmes netīrais noslēpums ir tāds, ka viņi negrib šķirties no komforta. Un mūsdienās arvien vairāk, lai tiktu pie kā autentiska, par to ir jāatdod daudz komforta.
Iepriekš mēs runājām, ka akmentiņš kurpē kalpo par atgādinājumu tam, cik tālu tu esi nogājis. Mūslaikos, lai tiktu pie kaut kā autentiska, arvien biežāk ir jāstaigā pa karstiem akmeņiem. Bet Latvijā tā nav. Šeit ir kaut kas, kurā apvienojas elementi no Skandināvijas un no Vācijas un Austrumeiropas kopā ar vēl citu vietu piesitienu, taču arī spēcīgu "šeit un nekur citur" sajūtu.
Šeit gandrīz katra vieta un gandrīz viss, ko tu dari, piedāvā dziļi autentiskas baudas - ēdienu no labiem avotiem, lietas, kas būvētas no vietējās koksnes. Cilvēku stāsti par to, ko viņi dara, nav radīti reklāmas nolūkiem. Un šāda kombinācija ir reta. Mana atbilde laikam ir tikpat sarežģīta kā iepriekšējā, bet tas, [ko varētu komunicēt] ir variācija par autentiskumu un augsta līmeņa komfortu.
Vai vizītes Latvijā ir iespaidojušas to, kā tu raksti? Iepriekš tu minēji, ka esi diezgan dziļi iekšā savas trešās grāmatas rakstīšanā. Vai ir bijis kāds iespaids vai vienkārši laiks, kurā vari noteiktos veidos padomāt?
Par to varu teikt vairākas lietas.
Man ir gara personiskā vēsture, kurā pašlaik pārāk neizplūdīšu, ar mēģinājumiem panākt saspīlējuma mazināšanos starp vietu, no kuras es nāku, un vietu, uz kuru esmu pārvācies.
Amerikā ne vienmēr ir bijis viegli, bet Baltkrievijā atgriezties es nevaru - iemesli man, visticamāk, nav jāpaskaidro. Un esmu secinājis, ka, tieši dodoties uz vietām, kā Latvija - kas ir tuvu tam, bet, vēl svarīgāk, nav tas, kas ir Baltkrievija - es varu iegūt vai atkal iegūt... tas ir kā rakstot, kad ar daudziem tematiem nevar tikt galā, mēģinot tiem piekļūt tieši. Jāatrod mehānisms, veids, kā tiem piekļūt no noteikta leņķa.
Piemēram, tu neraksti romānu par to, kas bija Markss, bet tā vietā uzraksti Marksa kalpones dienasgrāmatu.
Un šī vieta man dod leņķi attiecībā uz vietu, no kurienes es nāku - leņķi, ar kuru es spēju tikt galā kā cilvēks, kurš pavadījis gandrīz 30 gadus ASV.
Tā ir vēl viena atbilde uz iepriekšējo jautājumu. Man vajadzēja gandrīz 20 gadu, lai es saprastu, ka man nevajag būt vienam vai otram. Ka es vienkārši varu izmantot labāko no abiem. Es īsti nejūtos kā mājās ASV, es īsti nejūtos kā mājās Baltkrievijā.
Es neapgalvošu, ka Latvijā es justos kā mājās, taču šejiene man ļauj just abas no šīm savām pusēm tādā kā optimālā līmenī.
Šeit man nav bijusi iespēja piesēsties pie rakstāmgalda, bet tu pats minēji, cik ļoti tev noder šejienes klusums un miers. Un tas ir neticami priekš valsts, kas ir relatīvi neliela. Bet te tiešām ir tik daudz miera un klusuma - tikai paraugies apkārt, kur mēs pašlaik stāvam.
Tā ir neredzama īpašība, un, tā kā tā ir neredzama, cilvēki mēdz to neņemt vērā tā vietā, lai uz to raudzītos pozitīvā gaismā.
Tā kā es esmu imigrants un tiku vests uz Ameriku, lai sasniegtu vislielākās lietas, man vajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka es kā cilvēks, kurš nenes ūdeni, lai kalpotu savu vecāku apspiestajiem padomju sapņiem, es īstenībā esmu cilvēks, kas zeļ šādā vidē, kur notiek tieši pietiekami daudz - nevis pārāk daudz - lietu. Kurpretim tādā vietā kā Baltkrievija notiek pārāk maz.
Un šis balanss, šī iespēja apvienot radošu darbību ar vieglu, neapgrūtinātu pieeju dabai un vietām, kurās nodoties refleksijai... pastāv pētījumi par staigāšanas labvēlīgo ietekmi uz radošiem prātiem.
Es domāju, ka radošā rezidence šeit - varbūt tavā šķūnī netālu no tavām mājām...
Ir pieejamas biļetes.
... varētu būt visnotaļ produktīva.
Runājot par ūdens nešanu, mēs esam nonākuši pie avota, kas šeit lec ārā no akmeņu starpām. Mēs apstāsimies šeit un iedzersim - rakstniekiem vajadzētu dzert kaut ko stiprāku, bet varbūt tam mēs nodosimies vēlāk.
Bet es jau to esmu izdarījis. Pašlaik ir 14.20, bet es jau esmu lietojis mājās darinātu ābolu šņabi, un... tas otrais laikam bija balzāms ar upenēm, kamēr mēs bijām ciemos. Tāpēc šodien esmu sevi attaisnojis.
(Interviju angliski klausieties šeit.)
