Lūcija Vērdiņa no Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas 12.klases atzīst, ka Eduarda Veidenbauma dzeja viņu uzrunājusi tieši ar savu ironiju un satīru.
„Viņš spēcīgi un ar precīziem, asiem vārdiem var īsi pateikt to, kas visos mūs sēž un ko mēs visi domājam. Es izvēlējos dzejoli, kurā Veidenbaums skatās uz iepriekšējo laikmetu kā uz saules pilno un veiksmīgo laiku – uz savu bērnību, bet savā tagadnes momentā jūtas nepilnīgs un iztukšots. Es gan neuzskatu, ka tas bija tieši depresīvi, kā tas izklausās dzejolī. „Īsts filozofs nav pesimists,” kā teica Eduards Veidenbaums,” spriež Lūcija.
Es atminos rožainos laikus
Un meiteņu līgsmajos vaigus,
Un puķēm raibotās lejas,
Un jautrības, smieklus un dejas.
Cik skaisti bij zudušie tēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli.
Es atminos, spēki reiz cēlās
Un gudrību avotus smēlās,
Bet zinību spožajā gaismā
Tik vairojās šaubības plaisma.
Sen kapā dus nodomi cēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli.
Nu aukstajā gaismā es jūtu,
Cik laimīgs, ja bērns vēl es būtu,
Vēl dzīvotu cerībās drošās
Un laimības ielejās košās;
Bet atpakaļ doties jau vēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli.
