Agnese mācās Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas 12.klasē un Eduardu Veidenbaumu uzskata par unikālu dzejnieku, kura dzejai nav piesaistes pie konkrēta laika, tādēļ tā nav zaudējusi aktualitāti arī šodien.
„Daudzi uzskata Eduarda Veidenbauma dzeju par depresīvu. Tādēļ es izvēlējos dzejoli „Nost reiz skumību sviedīšu tumšo”, lai pierādītu pretējo. Šis dzejolis ir kā cerība, kā iedvesma,” saka Agnese.
Nost reiz skumību sviedīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies.
Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars;
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.
Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā – šūpulis, kaps;
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis tai labs.
Tādēļ projām skumību, bēdas!
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks;
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs.
