Kristas Annas Belševicas dzejoļu krājums “Medījot dzīvi” izceļas ar domas dziļumu un emocionālo spēku; vienlaikus tā ir moderna dzeja ar oriģinālu māksliniecisko izteiksmi un interesantiem formas meklējumiem. Kaut gan autore ir gados jauna, tomēr krājumā ievietotie dzejoļi pauž emocionāli un intelektuāli nobriedušas personības domas, jūtas un pasaules redzējumu.
Ievadā autore saka: „Es izsūkšu šo pasauli sausu / un pārvērtīšu iedvesmā. Un patiesi: viss, ko dzejniece redz savā pasaulē, kļūst par viņas iedvesmas avotu – realitātes paradigmu, kas iepunkto viņas un viņai tuvo cilvēku dienas. Kad apziņa pie kafijas automāta pieslēgta, viņa kārto attiecības ar dzīvi, kurā ir gan nepieklājīgi gaiši vakari, gan pretrunu pilni pavasari, cenšas reanimēt kādu fundamentālu cerību, mīl to, kā pasaule skan, taču sev apkārt saskata arī ielu cilvēkus, putekļainas plaukstas, tukšas debesis, dvēseles, kas sabrūk graustu rajonā. Un krājuma noslēgumā par savu paaudzi secina: mēs esam jauni skaisti saplēsti un tukši."
Kristas Annas Belševicas dzeja dzīvo šodienā, pagātnē un nākotnē; tajā līdzās mīt smalki dvēseliskais un ikdienišķi raupjais. Autore pilnā amplitūdā meklē savu ceļu dzīvē – “medī dzīvi”, kura ne vienmēr dodas rokā vienkārši, taču viņai pietiek drosmes šajos meklējumos atkailināt savas dvēseles dziļākos slāņus, un lasītājs, kas tiek aicināts līdzi “medībās”, jūt šo patiesumu, kura izraisītais līdzpārdzīvojums sniedz vārdos grūti formulējamu literāru baudījumu.
Krājums “Medījot dzīvi” nevainojami iekļaujas starp pēdējo gadu laikā latviešu oriģināldzejas ainavā spoži uzdzirkstījušiem debijas krājumiem, un tam sagaidāma dažādu paaudžu lasītāju, bet jo īpaši jauniešu, atsaucība, norāda izdevēji.
