Īpaša grāmata īpašā plauktā: Ingrīda Karstā un izglābtā Kārļa Skalbes «Zāles dvaša»

Līdz Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) simtajai jubilejai 2019.gadā īpašajā Tautas grāmatu plauktā plānots ievietot apmēram 15 tūkstošus grāmatu, tādēļ LNB no jauna aicina – ieliec arī savu sējumu kopējā Tautas grāmatu plauktā! Šim aicinājumam pievienojas arī Latvijas Radio, publicējot desmit stāstus par grāmatām – jaunām un simtgadīgām, lasītām un mīļotām – kuras cilvēki šopavasar atdevuši Tautas grāmatu plauktam.

Šodienas stāsts ir par kādu ļoti skarbos apstākļos atrastu latviešu klasikas grāmatu, kas vārda tiešā nozīmē izglābta no kara.

„Mani sauc Ingrīda Karstā, un es esmu piedzīvojusi Otrā pasaules kara laiku. Dzīvoju degošajā Jelgavā un kopā ar citiem bēgļiem, kad pilsēta dega, braucām meklēt patvērumu uz Kurzemes pusi. Daudzi centās aizbraukt uz Zviedriju ar laivām, bet, tā kā mana mamma bija ļoti smagi slima, mēs nekur tālāk nevarējām tikt. Apmetāmies Tukuma rajonā, pārdzīvojām visas Jelgavas degšanas šausmas. Bijām ģimenē šķirti – mamma bija krievu pusē, es – vācu.

Kad beidzot mammai bija iespēja nokļūt vācu pusē, mēs satikāmies un devāmies tālāk uz Tukumu, jo Jelgavā viss bija nodedzis, bet man vajadzēja turpināt skolas gaitas astotajā klasē. Mani atstāja Tukumā, bet kad skola pavasarī beidzās, mēs visi ar savām necilajām mantām braucām atpakaļ uz Jelgavu. Bet mēs aizbraucām ar līkumu uz Struteli, kur vecāsmātes radi bija apsolījuši mums atpakaļceļā iedot kartupeļus.

Tajā rajonā mājas bija izpostītas, izdegušas, cilvēkus gandrīz nesatikām. Braucot garām kādai pamestai mājai, kur arī visi iemītnieki bija aizbraukuši, atradām istabā grāmatu kaudzi. Vai nu cilvēki bija tās bēgot izmetuši, vai arī drīzāk tās no šāviņu satricinājuma bija izbirušas no plaukta un gulēja kaudzē. Es biju samiegojusies, bet ieraudzīju šajā kaudzē Kārļa Skalbes dzejoļu grāmatu „Zāles dvaša”. Tā bija skaista zaļa grāmata. Man bija 14 gadu un man tā iepatikās. Domāju – paņemšu vienu grāmatiņu līdzi. Tajā brīdī, kad to ņēmu, gan ieraudzīju, ka blakus tai kaudzei viens bija nokārtojis savas personiskās darīšanas, no grāmatām bija izplēstas dažas lapas. Bet man nebija laika par to domāt, paņēmu „Zāles dvašu” un braucām tālāk.

Uzskatu, ka tā ir mana lielākā trofeja no kara, jo atrast tādā situācijā labas grāmatas un izglābt kaut vienu grāmatu no tām kara briesmām… Es nolēmu, ka tā ir patiešām īpaša grāmata un ir cienīga ieņemt kaut kādu atmiņas vietu. Tā šī grāmata nonāca Nacionālajā bibliotēkā un tagad tur ar manu ierakstu guļ nākamajām paaudzēm,” stāsta Ingrīda Karstā.

1 komentārs
Kurzemniece
Aizkustinošs stāsts ar lielu pievienoto vērtību. Paldies, Ingrīda!
Pievienot komentāru
Jaunākie

Populārākie
Interesanti