Priekšpēdējais stāsts – par kādu gandrīz pirms simt gadiem Izglītības ministrijā izdotu literatūras grāmatu.
„Mani sauc Inga Pelša, un man jau kādu laiku gribējās piedalīties šajā grāmatu nodošanas akcijā, vēl jo vairāk tāpēc, ka pati savulaik strādāju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan ne tieši ar grāmatām, bet ar datoriem. Bet, kad izlasīju, ka Pārdaugavas svētkos Nacionālā bibliotēka būs pie mums, Arkādijas parkā, man likās, ka tā ir likteņa zīme un ka tad noteikti ir jāatrod un jāatnes kāda grāmata. Man gribējās kaut ko simbolisku, un rokās trāpījās Jāņa Jaunsudrabiņa „Mazā Baltā grāmata”, kuru 1921.gadā izdevusi Izglītības ministrija," stāsta Pelša.
"Atverot šo grāmatu, iekšā ieraudzīju savas vecāsmātes vārdu – Zenta Jirgens, vēlākos gados Zenta Pelša, kura ilgus gadus bija latviešu valodas un literatūras pasniedzēja Aizupes Meža tehnikumā. Viņai bija ļoti bagātīga grāmatu kolekcija – gan latviešu literatūra, gan pasaules klasika. Un, tā kā es pie viņas nodzīvoju daudzus gadus, esmu izlasījusi ļoti daudz grāmatu," turpina Pelša.
"Man likās simboliski, ka manai vecaimammai būs iespēja nokļūt mūsu Gaismas pilī jeb Stikla kalnā. Viņa pati diemžēl nezina, ka tāda bibliotēka ir uzbūvēta, un arī nepiedzīvoja to brīdi, kad Latvija atguva brīvību. Bet tagad viņa tur būs. Caur šo grāmatu,” saka grāmatas dāvinātāja.