Grāmatas nosaukumā lasāmais Lapsu kalniņš gan ir izdomāta vieta, tomēr pārējie notikumi balstīti autora pētījumos, kuros īpašu devumu sniedzis rakstnieks Modris Zihmanis, kurš šobrīd ir vienīgais dzīvais mežabrālis. Pēckara gados viņš mitinājās Īles bunkurā.
Māri Runguli nebaida asa reakcija no tiem, kuri uzskata nacionālos partizānus par nacistiem, jo mežabrāļu vidū bija arī leģionāri. Tad jau nevarot rakstīt arī par Sibīriju, jo uz turieni taču esot izsūtīti valsts ienaidnieki – padomju varas izpratnē.
„Rakstot šo stāstu, es apzināti nevienu neprovocēju,” uzsver rakstnieks Māris Rungulis.
Tomēr vai jaunajai lasītāju paaudzei, kurai lielās devās tiek piedāvāta viegla un krāsaina literatūra, šāds nopietns stāsts vispār liksies interesants?
„Ne es to rakstīju ar tādām pārvērstām acīm vai drausmīgi nopietnu ģīmi, un ne arī tie fakti ir „tādi”,” skaidro rakstnieks. „Tur ir ļoti daudz veselīga humora. Tas gan ir tāds pieaugušo cilvēku humors. Tur ir veči bunkurā. Viņi savstarpēji gan jokojas, gan viņiem ir tādi visādi piedzīvojumi, un tāpēc es, domādams par to, lai tas sižets vairāk tiktu vilkts, es izvēlējos un rakstīju to kā detektīvu.”
Sešdesmito gadu atmosfēru un meža spokainību grāmatā spilgti attēlojusi mākslinieka Reiņa Pētersona roka. Grāmatu izdevusi izdevniecība „liels un mazs”.
