Ferrantes Neapoles tetraloģiju noslēdz romāns «Pazudušais bērns»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Ar ceturto, – pašu spilgtāko un piesātinātāko, pašu atklātāko darbu “Pazudušais bērns”, – noslēdzas pasaulslavenās itāļu rakstnieces Elenas Ferrantes tetraloģija par divu draudzeņu likteņiem. Neapoles romānu cikla pirmās trīs grāmatas secībā ir: “Brīnišķīgā draudzene”, “Jaunais uzvārds”, “Aizbēgt vai palikt”, lsm.lv informē izdevēju - "Apgāda Zvaigzne ABC" pārstāve Kristīne Ilziņa. No itāļu valodas grāmatu tulkojusi Dace Meiere.

Pirmajā grāmatā draudzenes vēl ir mazas meitenītes un viņu rūpes un ikdiena vairāk ir nepiemērotā vidē augošu bērnu problēmas (īpaši, raugoties no mūsdienu skatpunkta), savukārt katra nākamā arvien plašāk un atklātāk atklāj augšupejas un pārmaiņu iespējas; abu jauno sieviešu izcilo prasmi adaptēties. Viena izvēlas rakstnieces karjeru, bet otra, iespējams, talantīgākā, peld pa dzīvi kā lapiņa viļņos, nevarēdama līdz galam izvēlēties vienīgo (īsto) ceļu.

Bērnības draudzība, kas tik naivi godīgi aprakstīta pirmajā romānā, gadiem ritot, transformējas pat līdz atklātai skaudībai un sāncensībai, lai, kaislībām pierimstot, draudzeņu attiecības vismaz laiku pa laikam pietuvinātos sākotnējai draudzības formai. Dažādas un nesaticīgas, Lila un Elena draudzību, kuru nav spējīgas saglabāt ikdienā, visa mūža garumā glabā sirdīs. Viņu draudzība kaut kādā mērā ir pat mistiska – ir brīži, kad abas saprot viena otru no pusvārda vai pat no nepasacītā, un tāpat gadās reizes, kad starp abām nostājas nedzēšami pārpratumi vai pat tīši pāridarījumi. Viņas spēj viena otru ievainot un dziedināt, uzmundrināt un sagraut – tik nelabojami un neatsaucami, kā to nekad nepieļautu attiecībās ar vīrieti. Jo attiecības ar vīrieti ir vien kaislība, draudzības būtība ir daudz dziļāka.

Lila un Elena sevī iemieso tik daudzšķautņaino sievišķo esmi, un autorei ir izdevies būt nežēlīgi atklātai un vienlaikus abstrahēties no divu konkrētu sieviešu attiecībām tā, ka romānu cikls kļuvis vispārcilvēcisks – un tādējādi ieguvis kulta literatūras statusu ne vien dzimtajā Itālijā, bet arī tālu ārpus tās robežām. Fenomenāli – Neapoles cikls kļuvis par bestselleru ASV, Austrālijā un Japānā, daudzās Eiropas valstīs un Krievijā, tas arī apbalvots ar daudzām literārām balvām. Un žurnāls “Times” 2016. gadā Elenu Ferranti iekļāvis “100 pasaules ietekmīgāko cilvēku” sarakstā.

Nav brīnums, ka Elena Ferrante (tas, kā zināms, ir pseidonīms) nevēlas atklāt savu patieso identitāti. Rakstnieces absolūtā, pat narcistiski ekshibicionistiskā atklātība, iedziļinoties draudzeņu attiecību niansēs vairāk nekā pusgadsimta garumā, attaisno reāla cilvēka nevēlēšanos piedalīties šī apbrīnojamā romānu cikla alķīmiskajā mijdarbībā ar miljoniem lasītāju.

Tā ir Sieviete, kas uzrakstījusi šo ciklu kā atklāsmi. Tā ir himna divdesmitā gadsimta Sievietei, kāda viņa ir mainīgajā un nestabilajā ikdienā, attiecībās ar mīļotajiem, bērniem, paziņām un likteni. Un lasītājam šis romānu cikls sniedz ārkārtīgi intensīvu izjūtu gammu.

“Atšķirībā no stāstiem īstā dzīve, kad tā ir pagājusi, tiecas uz tumšumu, nevis gaismu,” atzīst Elena Ferrante. Taču viņas romāni pierāda pretējo.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti