Vāgnerzāle jeb Vāgnera nams ir vieta ar izcilu vēsturi, kura joprojām piesaista tūristus un Vāgnera pielūdzējus no visas pasaules.
Vāgnera namā gadsimtu gaitā daudz kas ir mainījies, un gandrīz nekas nav palicis tieši tā, kā tas bijis Vāgnera laikā, tāpēc rekonstrukcijā iespējams daudz ko modernizēt. Māja ir vajadzīga ne tikai kā kultūras tūrisma instruments, bet arī kā muzeja un koncertzāles vieta, atzīst mūzikas vēsturnieks, diriģents Māris Kupčs.
"Šīs 19.gs. un arī 18.gs. operas parasti aizrauj, kad viņi [klausītāji] pārvar nezināšanas slieksni, ļoti pēc tam meklē to," saka diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Senās mūzikas katedras vadītājs Māris Kupčs. "Tāpēc es noteikti saku, ka kameropera un kamerteātris ir ļoti nepieciešams. Tā ir vieta, kur var uzvest arī modernisma klasikas lietas un pērles. Ak dievs, kāds te būtu pielietojums tam visam! Galu galā tā ir arī lieta, kas Rīgai piestāvētu."
Māris Kupčs var nosaukt desmitiem mūzikas vēsturē izcilu diriģentu un dziedātāju, kas gadsimtu gaitā strādājuši šajā namā.
"Šo teātri uzbūvēja 18.gadsimta otrajā pusē, kad Vāgners dzimis nebija. Tas bija pirmais īpaši būvētais teātris Rīgā," norāda orķestra “Kremerata Baltica” direktore Ingrīda Zemzare. "Vāgners - tas ir zīmols, tas ir visiem pazīstams, no mārketinga viedokļa viss ir pareizi. Es tikai gribu vēlreiz uzsvērt šī nama milzīgo nozīmi priekš Rīgas, Latvijas un visa šī reģiona."
Līdz 2006.gadam Vāgnera namā bija izcilā vijolnieka Gidona Krēmera dibinātā orķestra "Kremerata Baltica" mītnes vieta.
"Vāgners tur bija divus, divarpus gadus, bet Gidons Krēmers tur nodibināja pilnīgi fantastisku orķestri no visām Baltijas valstīm, kurš pastāv nu jau 20 gadus," stāsta Zemzare.
Krēmera kabinets ir viena no telpām salīdzinoši labā stāvoklī, uz tā sienām - orķestra atskaņoto komponistu vārdi.
"Mēs bijām paši pēdējie iemītnieki Vāgnera namā," piebilst Zemzare.
Lai arī līdz nesenam laikam namā ir notikuši dažādi kultūras pasākumi, tā stāvoklis ir tik bēdīgs, ka regulāru kultūras saturu tajā nodrošināt nav iespējams.
"Šī māja būvēta pirms vairāk nekā 200 gadiem, un tajā laikā pamatiem lietoja pāļus, koka pāļus, uz tiem būvēja akmens pamatus. Visbīstamākais šādiem pāļiem ir ūdens trūkums. Šeit blakus taisīja divas lielas būves - "Swedbanku" un Fitinghofa māju. Acīmredzot, pazemināja ūdens līmeni, lai varētu izbūvēt pagrabus, un ūdens pazuda arī blakus māju teritorijā. Pāļi aizgāja uz leju, tas radīja paliekošas deformācijas - te ir plaisas griestos, pagrabā šur tur lielākas, tā, ka var dūri iebāzt. Tas process gan esot apstājies. Skaidrs, ka to māju nevar ekspluatēt, nesalabojot to, kas ir pagalam," skaidro Riharda Vāgnera biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Gailis.
“Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) monitorē plaisas un ieslēdz ziemā apkuri.
''Nebrūk tik, bet ir jau dažas nepatikšanas - daži logi ir slikti, var redzēt, ka baloži ir spējuši šeit ielidot, atstājuši savas pēdas ekskrementu veidā, un vairākās vietās jumts ir beigts. Tas viss nopietni bojā konstrukcijas," uzsver Gailis.
Ēka atrodas Finanšu ministrijas pakļautībā esošo ''Valsts nekustamo īpašumu'' pārvaldībā. Viņu rīcībā līdzekļu rekonstrukcijai nav un, pēc VNĪ teiktā, nevar būt.
"Mūsu misija ir šo ēku glabāt un uzturēt, līdz šai ēkai radīsies jauns lietotājs, kas tai piešķirs nākošo dzīvi," saka VNĪ komunikācijas speciāliste Inta Plūmiņa.
Kāpēc ''Valsts nekustamie īpašumi'' nerekonstruē šo ēku par saviem līdzekļiem?
"Vispirms tiek sameklēts lietotājs vai izmantošanas mērķis, un tad ar šo skaidro mērķi mēs attīstām savus īpašumus. Līdz ar to primārais ir saturiskais lietojums un mērķis, tad VNĪ veic aprēķinus un darbus, kas nu ir nepieciešams katrā projektā," skaidro Plūmiņa.
Par saturu būtu jāparūpējas Kulturas ministrijai, taču Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece Dace Vilsone e-pastā no komandējuma Ķīnā atgādina, ka Kultūras ministrija 12 gadus vairs nav ēkas saimniece:
"Vāgnera zāli Finanšu ministrijas valdījumā un VAS „Valsts nekustamie īpašumi” vienotajā pārvaldīšanā nodevām pirms teju 12 gadiem – 2005.gada 19.oktobrī. Šajā laikā gan ēkas tehniskā stāvokļa uzlabojumi, nodrošinot kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu, nav bijuši novērojami. Redzot, kā valsts nozīmes arhitektūras pieminekli sagrauž laika zobs,
aizvadītajā gadā Kultūras ministrija, pat neesot nama īpašnieks, pasūtīja priekšizpēti par Vāgnera zāles attīstības iespējām."
Kultūras ministrijas pārstāvji norāda, ka darba grupa strādājusi Finanšu ministrijas vadībā un tieši tā atbildīga par gan ziņojuma, gan darbu virzību. Sazvanīts telefoniski, Finanšu ministrijas komunikācijas departamenta vadītājs norāda, ka ziņojums tapis pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas un pēc paskaidrojumiem jāvēršas pie tās un atsūta e-pastu, kurā pēc būtības nav pateikts nekas:
"Labdien,
Patlaban Finanšu ministrija sadarbībā ar Kultūras ministriju vēl strādā pie informatīvā ziņojuma “Par valsts nekustamā īpašuma Riharda Vāgnera ielā 4, Rīgā, turpmākās attīstības iespējām” sagatavošanas.
Tiklīdz Finanšu ministrijas vadība būs izskatījusi šo ziņojumu, esam gatavi sniegt interviju par sagatavotajiem priekšlikumiem, kas attiecas uz Vāgnera zāles apsaimniekošanu.
Paldies!
Ar cieņu
Aleksis Jarockis
Komunikācijas departamenta direktors
Ministrija atsakās apspriest Vāgnerzāles glābšanas plānu variantus, kamēr Ministru kabinets nav pieņēmis galīgo lēmumu, kas nozīmē, ka sabiedrība par citiem variantiem, iespējams, neuzzinās.
Tomēr "Kultūršokam" izdodas uzzināt, ka noslēpumainajā ziņojumā, ko radījusi darba grupa ar VNĪ, Finanšu ministrijas, Kultūras ministrijas un Centrālās finanšu un līgumu aģentūras pārstāvjiem, aplūkotas piecas dažādas Vāgnerzāles attīstības iespējas.
Par publisko-privāto partnerību kā valstij izdevīgāko nama nākotnes iespēju iestājas gan Kultūras ministrija, gan Riharda Vāgnera biedrības vadītājs Māris Gailis, kurš gatavs piedalīties konkursā, ja tādu izsludinās.
"Es ar domubiedriem šo biedrību nodibināju pamatidejas dēļ dabūt uz kājām šo māju, kas nav tikai šī zāle, bet arī Vāgnera teātris, Vāgnera muzejs, kā es to teicu," norāda Gailis. "Vienīgais ceļš, kā to padarīt par īstenību, ir pielietot privātās-publiskās partnerības paņēmienu, kas nozīmē, ka, protams, konkursa kārtībā atrodas privātais partneris, kas to visu uzbūvē, aizņemas naudu, ieliek savu naudu, strādā tos dažus gadus, kad sāk tā funkcija pildīties, proti: tiek stāstīts par Vāgneru, tiek dota iespēja mūziķiem, producentiem nākt ar saviem daiļdarbiem, un tad valsts maksā pieejamības maksājumu."
Privātās-publiskās partnerības plāns nosaka, ka valstij nav uzreiz jāiegulda rekonstrukcijai nepieciešamie gandrīz 20 miljoni eiro un pēc tam nezināma summa ik gadu mājas satura nodrošināšanai, bet gan par kultūras funkciju 30 gadu jāmaksā privātajam partnerim pieejamības maksājums - ik gadu apmēram miljons eiro.
"Šīs telpas mēs noīrējām no privātā, jo viss, ko mums piedāvāja VNĪ vai ''Rīgas nami'', bija šausmīgā stāvoklī," atzīst Zemzare. "Mums bija 17 paraksti no VNĪ uz katra līguma - 17, ja vajadzēja spuldzi ieskrūvēt! Un tas ir tas, kāpēc man
šķiet, ka uz šo privāto partnerību ir vienīgās cerības. Jo tad, kad iedarbojas privātais kapitāls, cilvēks zina, ko viņš dara, viņam ir vajadzīgs rezultāts."
"Es ceru, ka valstī būs kāds cilvēks, kurš atbildīgs par kultūrtūrisma realizāciju tīri praktiski. Mēs īrējam telpu tepat netālu, un mūsu miskastes mašīnas maršruts ir tieši pie Vāgnerzāles durvīm," saka Kupčs. "Ja tajā pašā laikā stāv tūristi, kuriem stāsta, ka te viesojušies gan šūmanis, gan Klāra Vīka, tad apstājas miskastes mašīna un visi nes maisiņus... Tas ir pilnīgs Fellīni."
