Uzvaras pieminekļa turpmākajam liktenim vairāki scenāriji

Ar zināmu regularitāti sabiedrībā uzvirmo diskusijas, ko iesākt ar Uzvaras pieminekli, taču risinājuma nav gadiem. Šoruden kārtējo reizi vietnē manabalss.lv sākta parakstu vākšana par Uzvaras pieminekļa demontāžu. Iniciatīvu rosinājis kāds Uģis Polis, kurš darbojas celtniecībā. Divu nedēļu laikā savākti jau nepilni divi tūkstoši parakstu.

Uzvaras pieminekļa jautājums kā vilciņš, kas ar zināmu cikliskumu tiek iegriezts

„Man tas svarīgi kā latviešu patriotam. Es nejūtos ērti 9.maijā, atrodoties Rīgā. Tur notiek propagandas pasākumi, nevis karavīru piemiņas diena,” uzsver Uzvaras pieminekļa demontāžas idejas iniciators Uģis Polis.

Lai arī daļa krievvalodīgo Krievijas propagandas ietekmē 9.maiju glorificē, tomēr lielai daļai tas ir piemiņas brīdis, norāda  Latvijas Universitātes sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns:

„Viņiem tā ir nepastarpināta sajūta, ka viņi atnāk pieminēt kritušos. Uzskatīt, ka šis piemineklis otrai pusei arī nav asociējams ar traumatisku pieredzi, manā skatījumā ir vienkāršots un vienaldzīgs skatījums.”

Līdzīga parakstu vākšana jau notika tieši pirms četriem gadiem. Toreiz par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu un Ulmaņlaikos paredzētā tā dēvētā īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu savāca 10 tūkstošus parakstu, taču Saeimas komisija šo priekšlikumu noraidīja, jo pieminekli sargā starpvalstu līgums ar Krieviju.

„Kopš 90.gadiem šie jautājumi ir kā tādi vilciņi, kas ar zināmu cikliskumu tiek iegriezti, papriecājas, paskatās, papriecājas, pauž emocijas. Pēc tam apnīk vai atrod citus vilciņus, ko uzgriezt,” turpina Kaprāns.

Vai pieminekļa nojaukšanas saliedēs sabiedrību?

Gan sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns, gan parakstu vākšanas iniciators Uģis Polis atgādina Igaunijas piemēru, kur pirms desmit gadiem Tallinā no centra uz kapiem pārvietoja pieminekli padomju karavīriem, tā saukto bronzas Aļošu. Šis solis izraisīja plašus nemierus un grautiņus.

„Es domāju, ka Latvijas varas iestādes, skatoties no igauņu kļūdām, jau laicīgi būtu sagatavojušās novērst jebkādas konfrontācijas,” norāda Polis. „Mēs esam NATO dalībvalsts, NATO aizsardzībā, un Krievija viena pieminekļa dēļ netaisīsies veikt izaicinošus soļus Latvijas virzienā. Ja simbols, kas simbolizē sabiedrības sašķeltību, tiks nojaukts, tad ilgtermiņā sabiedrībai vajadzētu saliedēties.”

„Es gribētu redzēt kaut vienu piemēru, kur šādu pretrunīgu pieminekļu nojaukšana būtu veicinājusi sabiedrības integrāciju,” iebilst Kaprāns. „Jā, Tallinas centrā vairs nav bronzas Aļošas, bet vai tas ir sekmējis integrāciju un vairojis krievvalodīgo uzticību? Es līdz šim neesmu atradis nevienu pierādījumu šādam apgalvojumam. Esmu atradis, tostarp, pats savā pētnieciskajā darbā, ka tas ir bijis pretēji. Tas ir veicinājis pašsegregāciju, neiecietību pret pretēju vēstures skatījumu.”

„Šāda pieminekļa demontāža radīs milzīgu, neprognozējamu eskalāciju Latvijas sabiedrībā,” uzsver pētnieks. „Var prognozēt, ka arī latviešu vidū tas netiks uztverts viennozīmīgi un ar dominējošu atbalstu no latviešu puses. Tā šķelšanās varētu būt ne tikai vienā virzienā, tās plaisas varētu parādīties vēl dažās vietās.”

„Vai mums vajag lieku kairinājumu, mazu atombumbu, kas uzspridzinātu mūsu sabiedrību? Domāju, tas ir pilnīgi nevajadzīgi,” uzskata Kaprāns.

Uzvaras pieminekļa nojaukšanas idejas atbalstītāji, tajā skaitā sabiedrībā zināmi cilvēki, nevēlas runāt vai baidās runāt publiski. Piemēram, kinorežisore Laila Pakalniņa pirms dažām dienām savā „Facebook” kontā ierakstīja: “Sen jau to vajadzēja”, taču komentāros saņēma naida izvirdumus. Uzrunāta intervijai ''Kultūršokam'', viņa sākotnēji piekrita, bet vēlāk atteicās.

Mākslas vēsturnieks un restaurators Uldis Mākulis gan savā „Facebook” kontā, gan e-pasta vēstulē raksta:

„Uzskatu, ka Latvijas sabiedriskajā telpā nevajadzētu būt ne Ļeņinam, ne Staļinam, ne Hitleram vai citiem okupācijas varu simbolizējošiem, to ideju glorificējošiem un slavinošiem tēlniecības darbiem. To vieta ir muzeju krātuvēs, īpaši veidotās teritorijās, parkos, kuros šiem mākslas darbiem tiek piešķirts jauns konteksts, skaidrota to tapšanas vēsture un nozīme.  Domājot par Uzvaras pieminekli Rīgā, man gribas pieminēt līdzību ar rokā ierautu skabargu. To laikus neatklājot, var rasties nopietns iekaisums, kura novēršanai nepieciešama ķirurgiska iejaukšanās. Traumas vieta iekaist, tā kļūst slima. Ķermenis jāatbrīvo no svešķermeņa, tas jāizārstē, lai spētu darboties. Analoģiska situācija ir ar Uzvaras pieminekli. Rīgas pilsētvide ir „traumēta un slima“. Uzvaras piemineklis ir okupācijas varas atstāts svešķermenis, ķīlis, kurš turpina šķelt Latvijas sabiedrību. Šī tēlnieciskā „skabarga“ jāizrauj no Rīgas pilsētvides un jāpārvieto muzeju krātuvēs kā padomju laika relikts.”

Iniciatīva papildināt pieminekli ar informatīvajiem stendiem

Citāda parakstu vākšanas iniciatīva vietnē „Mana balss” sākta pagājušā gada jūnijā – tā aicina papildināt Uzvaras pieminekli ar informatīviem stendiem, kuri paustu gan Latvijas oficiālo vēstures politiku, gan paskaidrotu Uzvaras pieminekļa kontekstu Rīgas ainavā.

„Ja skatās uz kopējo diskusiju par Uzvaras pieminekli, no abām pusēm – no latviešu un krievu – pastāv ārkārtīgs empātijas trūkums. Cilvēki vēsturi uztver vienkāršoti, ārkārtīgi seklā līmenī. Viņi dzird kaut kādus faktus no skolotājiem vai vecākiem, ieslīd dogmā un nekādus jautājumus neuzdod,” skaidro Uzvaras pieminekļa informatīvas papildināšanas iniciators Roberts Ceruss. „Man šķita, ka papildinot, pat ne uzmācīgā veidā, pat ne pie paša pieminekļa, bet vienā no ejām, ar pilno stāstu, kā Latvija uztver visu kara periodu, ... tādā veidā, protams, muļķīgi uzskatīt, ka tas uzreiz spētu radīt  integrētu sabiedrību, tas tomēr veidotu kaut kādu kopējo bildi.”

„Man šķiet, ka atļaujot cilvēkiem tādā brīvā veidā iepazīties ar to, ja vēlas un pašiem savā nodabā, nevis uzspiestam no ārienes, un to pārdomāt, man šķiet tas ir viens no labākajiem veidiem, caur introspekciju jau mēs sevi attīstām,” turpina Ceruss. „Manuprāt, šādi plakāti nekādi neapdraudētu ģimenes atmiņas vai ģimenes vēsturi, īpaši, ja tas tiek darīts saprotamā, konstruktīvā veidā izskaidrojot, nevis demonizējot. Ja tu tiešām tici, ka Lielais Tēvijas karš un Padomju Savienība ir laba lieta, kas jāatceras un jāsvin, un tev pienāk kāds nacionālists un saka – tu esi okupants, tavi svētki ir briesmīgi, tev nav vietas šajā valstī, tas neizraisa nekādu introspekciju. Cilvēki tikai vēl vairāk ieraujas savā pozīcijā, jo jūtas apdraudēti.”

Šī iniciatīva izpelnījusies ievērojami mazāku iedzīvotāju atbalstu. Līdz šim par to nobalsojuši mazliet vairāk nekā 1200 cilvēku.

„Tas ir normāli, tā ir cilvēku psiholoģija - viss, kam ir tūlītējs emocionāls stimuls – nojaukt, uzspridzināt, strādā daudz tiešāk. Savukārt tas [informatīvu stendu piedāvājums] jau ir ne emocionāls, bet kognitīvs risinājums - piedāvāt zināšanas,” tā Kaprāns.

Priekšlikumi papildināt Uzvaras pieminekli ar skaidrojošu informatīvu materiālu kā labākais iespējamais risinājums izskanēja jau pirms četriem gadiem Latvijas Televīzijas raidījumā “100g kultūras. Diskusija”.

Ir pagājuši četri gadi, bet nekas nav mainījies. Gan Rīgas domes vadība, gan struktūrvienības aizbildinās ar Uzvaras pieminekļa pārveides vai papildināšanas priekšlikumu neesamību.

Toreiz Rīgas mērs Nils Ušakovs pauda, - kamēr viņš būs pie varas, Uzvaras piemineklis netiks nojaukts. Tagad no intervijas ''Kultūršokam'' mērs aizņemtības dēļ atteicās. Viņa viedoklis neesot mainījies, bet priekšlikumus uzstādīt vēsturi skaidrojošu papildu materiālu domē neesot rosinājusi ne domes vadība, ne deputāti, ne iedzīvotāji. Šādus priekšlikumus pēdējo gadu laikā nav saņēmusi arī pilsētas pieminekļu padome - konsultatīva institūcija, kas izvērtē priekšlikumus pilsētas memoriālās kultūras papildināšanai.

„Mēs šādu jautājumu neesam izskatījuši, jo neviens tādu nav licis priekšā,” saka Rīgas domes Pieminekļu padomes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis. „Tas noteikti varētu būt šis gadījums, kurā informatīvu plākšņu novietošana varētu būt pilnīgi loģisks piedāvājums un risinājums, kam  vajadzētu sniegt informāciju, nevis konfrontēt sabiedrību.”

Pieminekļa apakšzemes platības izmantošana vai starptautisks konkurss?

Tikmēr Rīgas domes Pieminekļu aģentūrā, kas Uzvaras pieminekli apsaimnieko, gan saņemti vairāki priekšlikumi, kas piedāvā sakārtot Uzvaras pieminekli un rast tam papildus izmantojuma iespējas.

Divi no priekšlikumiem paredz izmantot zem Uzvaras pieminekļa esošās apakšzemes platības vairāk nekā tūkstoš kvadrātmetru lielā platībā. Viens priekšlikums ir ierīkot tur Vēstures muzeja filiāli, otrs – sadarbībā ar Fotogrāfijas muzeju ierīkot tur fotogrāfijai veltītu izstāžu zāli un galeriju.

Trešais priekšlikums – izsludināt starptautisku ideju un metu konkursu, lai atrastu labāko priekšlikumu, ko iesākt ar Uzvaras pieminekli.

„Šis piedāvājums man likās ļoti vērtīgs – ka uz šādu objektu, problemātisku objektu, par kuru visi klusē, ar šādu starptautisku konkursu mēs varētu atrast vislabāko risinājumu,” norāda Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis. „Mana interese ir šo objektu sakārtot, lai to varētu izmantot publiski, izmantot interesanti un izglītojoši.”

Gailītis gan uzsver, ka  šādi jautājumi risinās lēni.

„Es esmu informējis pilsētas vadību par šīm ierosmēm no malas,” saka Gailītis, apgalvojot, ka reakcija nav bijusi noliedzoša.

„Šeit ir momenti un aspekti, kā humanizēt šī padomju laika māksliniecisko, arhitektonisko, savā ziņā agresīvās estētikas tēlu, lai to integrētu parka ainavā,” skaidro Spārītis.

Ojārs Spārītis norāda – jau tagad augošā pilsētas apbūve mazina Uzvaras pieminekļa monumentalitāti un iespaidu. Piemēram, skatoties no krastmalas, to gandrīz pilnībā aizsedz Nacionālās bibliotēkas ēka.

„Nākot citām dominantēm, agrākās vienkārši tiek neitralizētas vai paliek sekundāras,” uzsver Spārītis.

Taču ātra rīcība un risinājums Uzvaras pieminekļa sakārtošanā nav paredzami.

„Tie pieminekļi ir tik jutīga lieta… Tā uzpeld un aizpeld, uzpeld un aizpeld. Protams, ka tā nav pirmā prioritāte,” – tā Gailītis. “Vienam ir jāvirza. Mana kompetence ir viena kompetence, es idejiski... Mans viedoklis var būt, bet mans kompetences līmenis ir tāds, es nevaru. Es varu ieteikt, mēs arī esam ieteikuši par daudzām lietām. Vispirms jātaisa objekta inventarizācija, tur virkne priekšdarbu. Tas milzīgu naudu maksā. Ir tāme [jātaisa], ir jāsaprot, kas jādara.”

Ko tieši aģentūra var darīt? Gailītis skaidro, ka aģentūra var veikt tehniskos aprēķinus, novērtēt, kādā tehniskā stāvoklī ir piemineklis, bet izvatrīgi atbild uz jautājumu, kad to varētu darīt? „Man jāskatās, ja budžetā būs nauda,” saka Gailītis.

Bet kas darīs un kad?

Gailītis: „Redziet, mēs varam pieprasīt budžetā tik un tik naudas, bet, lai veidotu kaut kādu sapratni, ko tas maksās un vai mēs uz šādu soli esam gatavi, tas ir jautājums. Mēs pat Brāļu kapus nevaram uz simtgadi [savest kārtībā], ar Brīvības pieminekli arī kā ar karstu kartupeli pēdējā brīdī!”

Tomēr Gailītis apgalvo, ka Uzvaras pieminekļa jautājums tiks virzīts.

„Es domāju, būs liels pārsteigums, ka Gailītis pieprasa tādas summas [50 000 eiro] memoriāliem. Tādi ir astoņi!” saka Gailītis, atgādinot ieilgušo Okupācijas muzeja jautājumu.

Mārtiņš Kaprāns norāda – ja ir pilnīgi skaidrs, ka krievvalodīgā sabiedrības daļa kategoriski nepiekrīt Uzvaras pieminekļa nojaukšanai, un latviešu vidū palielinās to skaits, kas to nevēlas demontēt -, tad nav datu, kā krievvalodīgie iedzīvotāji uztvertu pieminekļa papildināšanu ar Uzvaras pieminekļa vēstījumam pretēju informatīvu materiālu.

„Jautājums, kas būs uz tās plāksnes uzrakstīts. Tas ir reāls, ne tikai pētniecisks, bet arī praktisks darbs, uzrakstīt dažādas versijas un mēģināt meklēt kopsaucēju,” skaidro Kaprāns. „Ir jāmeklē kompromisi. Domāt, iedomāties, ka mēs atnāksim un no augšas uzspiedīsim, var, tā arī ir bijis darīts, bet, vai tas veicinās iecietīgāku sociālo atmiņu Latvijā, ļoti šaubos. Iespējams, ir vērts mēģināt, tikai kurš būs tas “brokeris”, tas godīgais arbitrs, kurš uzņemsies šo funkciju?”

Pieminekļu padomes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis apgalvo, - jau padome saņemtu priekšlikumu par informatīvu stendu izvietošanu Uzvaras pieminekļa tuvumā, tas tiktu apspriests.

„Ar Latvijas vēstures doktrīnu, ar šodienas vēstures skaidrojumu saskaņoti teksti noteikti ir izskatāma lieta. Tālāk – šādu tekstu mākslinieciskais, vizuālais ietērps, kādā formātā, veidā, cik valodās, ar cik lielu šriftu, kādā izpildījumā un kurā vietā novietojams, - tā nevarētu būt pretruna,” skaidro Spārītis, solot, ka šis jautājums tiks apspriests un „tas būs kolektīvs lēmums, vai arī šāda lēmuma nebūs”.

Pieminekļu aģentūras vadītājs Guntis Gailītis uzsver – vispirms ir jāsaprot, ko pilsētā vēlas – tikai pagaidu risinājumu jeb pamatīgu pārveidi.

„Ir jāsaprot, uz ko mēs ejam, - vai izdarām mazu, pagaidu remontu, vai tomēr liekam līdzekļus tad, kad konceptuāli mums ir skaidrs un mēs zinām, uz ko ejam, bet visa sabiedrība kopā,” – tā Gailītis. „Pilsētai arī skaidri jāsaprot. Ir deputāti, kas ievēlēti, viņi saka – tagad dosim infrastruktūrai, ielām, tramvajam vai dosim pieminekļiem.”

Iespējams, iniciatīvas trūkums Uzvaras pieminekļa sakārtošanā skaidrojams ar domē pārstāvēto politisko spēku pozicionēšanos, norāda raidījuma "Kultūršoks" veidotāji. Rīgas mēra Nila Ušakova pārstāvētajai „Saskaņai” un tās elektorātam Uzvaras piemineklis ir pieņemams tā pašreizējā statusā un veidolā. Savukārt maz ticams, ka ideju par Uzvaras pieminekļa sakārtošanu varētu virzīt tā dēvētās latviešu partijas.

1 komentārs
Anonīms lietotājs 17725
“[..] neiecietību pret pretēju vēstures skatījumu.” Kaprāna kungs izliekas, vai tiešām ir muļķis? Kāds “pretējs” skatījums var būt vēstures faktam - tam, ka Latvija teju piecdesmit gadus bija okupēta, un ka krievu pusaudži, kam pat sajēgas nav par tiem laikiem, izmanto to pieminekli un 9.maiju lai izrādītu savu agresīvo nelojalitāti Latvijai, un gluži vienkārši aizlietu ģīmi un izārdītos?! Vienkārši apriebies jau, ka to pieminekli kā karstu kartupeli viļā, un nav nevienas īstas patriotisku deputātu kopienas, kas pieņemtu lēmumu par tā demontāžu - vieni mīkstmieši, ka tik dabū savas balsis...
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti