„Viss steidzas sasniegt sava auguma un ziedu pilnību, jo tuvojas diena, kad saule uzkāpj savos augstumos. Ziedēšana… Augstākā laime puķu un stādu īsajā vasaras mūžā. Reibinošas laimes pilna ir daba Jāņu laikā, šo vasaras laiki izteic mūsu Līgo dziesma," aktiera Jāņa Kaijaka lasījumā skan fragments no Kārļa Skalbes tēlojuma „Zaļā paradīze”, veltīta Jāņu laikam, par kuru Skalbe teicis – tie ir mūsu jaukākie svētki, kad sirds pieskaras debešķībai.
Ne velti arī pasākums ar nosaukumu „Brauciet uz Saulrietiem, draugi!”, Skalbes muzejā tiek rīkots tieši pirmsjāņu laikā, stāsta Piebalgas muzeju apvienības vadītāja Līva Grudule: „Kārlis Skalbe ir ļoti daudz rakstījis par Jāņiem un, viņa darbus lasot, mēs jūtam, ka viņam šis vasaras brīdis ir personiski ļoti nozīmīgs. Kad viņš raksta, ka viņš līgodams dūc pa pļavām un plūc ziedus un liek tos Jāņu laivā, tad tas ir dziļi paša pārdzīvots un izjusts, un 1992.gadā, kad Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti pārveda no Zviedrijas un pārapbedīja pie „Saulrietiem”, tas arī bija Jāņu laiks, un kapavieta ir iekārtota kā laiva, un tā ir, protams, gan Ziemeļmeitas meklētāja laiva, gan bēgļu laiva, gan Skalbes atgriešanās laiva, bet tā ir arī Jāņu laiva”.
Gan Kārļa Skalbes pārapbedīšana dzimtenē 1992.gadā, gan viņa muzeja atvēršana viņa paša celtajā mājā „Saulrieti” vēl īsi brīdi pirms trešās Atmodas savulaik izvērtās par īstiem tautas svētkiem. Ar laiku, protams, pacēlums mazinājies, taču muzeja apmeklējums esot stabils – stāsta Līva Grudule –, un tie, kas „Saulrietos” reiz iegriežas, bieži vien tur vēlas atkal atgriezties, jo
šai vietai piemīt spēja atveldzēt un mierināt cilvēka dvēseli. Kaut kādā ziņā šeit joprojām jūtams arī paša Skalbes personības starojums.
Līva Grudule: „Sākot ar to, ka satiekam kādus viņa pasaku tēlus ikdienā – tad kā mazs brūns krupīt’s atnāk kalna gars, tad atkal kāds sīks ziediņš uzzied neparastā vietā, un tad var atcerēties, ka Skalbe kādreiz ir teicis, ka tas nekas, ka tas ir mazs, sīks ziediņš, bet Dievs ir garām gājis un viņu sveicinājis. Un tad šķiet, ka tur garām gājis pats Skalbe un viņu sveicinājis."
Ēriks Brītiņš lasa Skalbes darbu „Jāņos”: „Visas puķes ir vienādas Jānīša priekšā. Neviens zieds, kam nav spožu svārku, nav atmests. Visi vienlīdzīgi Jāņu zāļu barā. Lai nav starp mums atmesto. Līgosim vienoti tā, kā līgo puķu draudze”.
Kad Kārli Skalbi pārapbedīja dzimtenē, Imanta Ziedoņa vārdi bija – pasaule ir kļuvusi brutāla, un Kārlis Skalbe ir tas, kurš palīdz pretoties šai brutalitātei. Šie vārdi ir ne mazāk trāpīgi šodien, ir pārliecināta Līva Grudule:
„Pie Skalbes ir jānonāk tādēļ, ka mūsu pasaulei vajag līdzsvaru. Un tad mēs varam paskatīties uz pasauli Skalbes acīm - tās ir tieši tikpat gaišas un labvēlīgas, kādu mēs pazīstam Balto kaķīti.
Tā ir šo mazo lietu ieraudzīšana, un „Saulrietos” to var redzēt – tad, kad saule riet aiz Alauksta ezera , tas vēl šodien ir skaisti redzams no „Saulrietiem”, kaut vai tu apsēdies Skalbes lielajā istabā un ieklausies tajā klusumā, un tad tu saproti, ka tā lielā pasaule, kas bieži vien grib mūs sadragāt un kurā ir daudz viltus, melu, ka tā ir īstenībā tikai tāda maza daļa, un mums ir jālīdzsvaro ļaunums ar labumu."
Jānis Kaijaks: „Nododamies zemes rūpēm, lai neaizmirstam debesis. Kam nav savu debesu, tam nav arī savas zemes”.
Pasākumā „Brauciet uz Saulrietiem, draugi!” Vecpiebalgā, Kārļa Skalbes muzejā šodien aicināti piedalīties visi, kas savulaik iesaistījās muzeja veidošanā un piedalījās Skalbes pārapbedīšanā, kā arī, protams, visi, kam tuva viņa personība un daiļrade.
