Sakrālā mantojuma jaunā atbalsta programma nosedz tikai simto daļu no baznīcām vajadzīgā

• Pļaviņu Svētā Pētera baznīca ir viena no 28 baznīcām, kas saņems atbalstu jaunajā Sakrālā mantojuma saglabāšanas programmā. Tās jumts var neizturēt slodzi.
• Lielākā daļa programmas finansējuma piešķirta tieši baznīcu jumtu remontiem.
• Lai 30 gadu periodā savestu kārtībā apmēram 800 dievnamu, valsts finansējumam ik gadu vajadzētu sasniegt četrus miljonus eiro.
• Atbalsta piešķiršanā vairs nebūs „kurš skaļāk bļauj” principa.
• Dzērbenes baznīca neparasto sešskaldņu torni ar nelielo valsts atbalstu remontē sešus gadus – katru gadu pa vienai, divām skaldnēm.

Jumts var iebrukt jebkurā brīdī

„Esam Pļaviņu evaņģēliski luteriskajā Svētā Pētera baznīcā, ko sāka būvēt 1911.gadā un jau pēc gada – 1912.gada 5.oktobrī – to iesvētīja,” stāsta Pļaviņu draudzes priekšniece Santa Urberga. Latvijas Radio īsu brīdi viesojas baznīcas jomā, kur patiesībā pašlaik vairs nedrīkstētu atrasties. Iemesls – griesti virs galvas.

„Mums tas izliekums ir tik liels, ka tas jau ir bīstams. Un kurā katrā brīdī, kā saka speciālisti, tas var vienkārši vairs neizturēt slodzi. Bet dievkalpojumi notiek, tikai tur priekšā. Redzat, tur ir novilktas lentas, mēs uzturamies tikai altāra daļā,” stāsta Urberga.

Pļaviņu Svētā Pētera baznīca ir viena no 28 baznīcām, kas tikko izcīnījusi atbalstu jaunajā Sakrālā mantojuma saglabāšanas programmā. Patiesībā – lielāko atbalstu no visām, jo baznīcas brūkošā jumta nomaiņai atvēlēta teju astotā daļa no apaļā miljona eiro, ko šogad pirmo reizi sadalīja nevis kā agrāk – caur tā sauktajām „deputātu kvotām” –, bet gan Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas administrētā konkursā.

No Pļaviņu apkaimei raksturīgā dolomīta celtajai Svētā Pētera baznīcai jāsadzīvo gan ar pārsimt metru attālumā dunošajiem kravas vilcieniem, gan reizumis pavasaros arī ar ledus spridzināšanu turpat blakus Daugavā. Vibrācijas tikai pasliktina jau tā dramatisko jumta konstrukciju stāvokli.

Lielus remontdarbus apmēram 50 cilvēku lielā draudze līdz šim nav varējusi atļauties, tādēļ prieks par saņemtajiem 122 tūkstošiem eiro draudzes priekšnieces Santas Urbergas balsī nav noslēpjams: „Pirmajā kārtā mēs varēsim šo kritiskāko situāciju uzlabot. Mums pagājušajā gadā ir izstrādāts tehniskais projekts, kura autori ir būvinženieris Edgars Bukovs sadarbībā ar arhitektu Pēteri Blūmu. Tiks nomainītas visas bojātās vietas, tiks salabots skārds un problēmvietas griestos. Tiks arī uzlikts siltinājums un ievilkta jauna elektroinstalācija.”

Pirmie glābšanas sarakstā – jumti

Kam un kā sadalīt sakrālā mantojuma glābšanai paredzēto miljonu, šā gada sākumā lēma īpaši izveidota padome ar kultūras mantojuma ekspertiem un visu konfesiju pārstāvjiem.

Svarīgākie kritēriji bija divi: iesniegto projektu gatavība un glābšanas darbu kritiskuma pakāpe.

Atbalstu saņēma 28 no 53 pieteiktajiem projektiem, ko iesniedza Latvijas Romas Katoļu baznīca, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, Latvijas Pareizticīgā baznīca un Anglikāņu baznīca. Pieprasījums bija trīsreiz lielāks par pieejamo atbalstu.

Kā norāda Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kultūras mantojuma politikas daļas vadītāja vietniece Agnese Rupenheite, prioritātes jau pie iesniegšanas noteica katra konfesija pati: „Šī ir tikai viena daļa no [kopējā atbalsta], kas šogad pirmo reizi ir arī tieši sakrālajam mantojumam. Tas ir ļoti, ļoti nozīmīgs solis, jo arī mūsu ikgadējā finansējuma programmā valsts nozīmes kultūras pieminekļiem baznīcas ir tās, kas tiek pieteiktas ļoti, ļoti lielā īpatsvarā, salīdzinot ar citiem kultūras pieminekļiem – muižām, pilīm. [Baznīcu] stāvoklis, gribētos teikt, uzlabojas, jo draudzes ļoti aktīvi cenšas sekot līdzi objektu tehniskajam stāvoklim un pamazām tos darbus īstenot, tādēļ arī tik aktīvi šo finansējumu prasa.

Mūsu uzdevums ir viņiem palīdzēt to veikt pareizi un tā, lai saglabātu objektu ilgtermiņā, nevis tie būtu tikai tādi nelieli ielāpi.

Tieši tāpēc šī programma ir ārkārtīgi nozīmīga, jo ļauj spert lielāku soli sakrālā mantojuma saglabāšanā.”

Lielākā daļa naudas piešķirta tieši baznīcu jumtu remontiem. Simt un vairāk tūkstošus eiro tam saņems arī Līksnas katoļu baznīca un Liepājas Lutera baznīca. No citiem darbiem atbalstīta arī baznīcu logu nomaiņa, vitrāžu restaurācija, fasāžu remonts un arī izpētes darbi.

„Ekspertu un arī mūsuprāt, vispirms ir nepieciešama šī dokumentācija, uz kuru pamatot turpmākos darbus, kas varētu tikt iekļauti kādā no nākamo gadu programmām,” stāsta Rupenheite.

Piliens jūrā

Viena no šādiem neliela izpētes finansējuma saņēmējiem ir Rīgas Svētā Franciska katoļu baznīca – tai tikuši četri tūkstoši eiro arhitektoniski mākslinieciskajai izpētei. Plāni gan bija daudz lielāki, atzīst draudzes pārstāve Laura Ieviņa: „Otrs projekts, uz ko mēs pieteicāmies, bija tehniskās dokumentācijas izstrādei un saskaņošanai attiecībā uz jumta seguma nomaiņu. Pamatā tā ir būvprojekta izstrāde.”

Būvprojekta izstrādei būtu vajadzējis vēl 12 tūkstoš eiro. Bez tā Rīgas Svētā Franciska baznīca nemaz nevar pretendēt uz lielo naudu paša jumta nomaiņai, kas arī šim dievnamam ir sliktā stāvoklī. Pati draudze tam naudu nespēj savākt. Arī baznīcas iekštelpas pēdējoreiz remontētas pirms 60 gadiem. Un, lai gan ir prieks par piešķirtajiem četriem tūkstošiem, Laura Ieviņa secina: valsts atbalsts baznīcu glābšanai iepretim reālajām vajadzībām ir piliens jūrā:

„Ja mēs šogad saņemam miljonu eiro, nākamgad nesaņemam neko un aiznākamgad – pusmiljonu, tad kā mēs nodrošināsim sava sakrālā mantojuma saglabāšanu?

Tas ir jautājums. Jo mums principā ir vajadzīgi 110 – 170 miljoni. (..) Šādā gliemeža ātrumā mēs nekur tālu uz priekšu netiksim.”

Laurai Ieviņai ir taisnība – jaunais likums sakrālā mantojuma glābšanai nemaz neparedz vienu miljonu eiro ik gadu, kā tas ir šogad. Nākamgad atbalsta nebūs vispār, bet 2020.gadā – vien 500 tūkstoši. Kultūras pieminekļu inspekcija lēš –

lai 30 gadu periodā savestu kārtībā apmēram 800 dievnamu, valsts finansējumam ik gadu vajadzētu sasniegt četrus miljonus eiro.

Latvijas Romas katoļu baznīca jaunajā programmā saņēma atbalstu desmit objektiem kopumā par 304 tūkstošiem eiro – visvairāk jumtu remontam Līksnas un Rīgas Sāpju dievmātes baznīcā, arī Liepājas Svētā Jāzepa, Landskoronas, Krāslavas, Nagļu, Rikavas, Viļakas un Rīgas Svētā Alberta baznīcai.

Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrijas pārstāvis Jānis Balevičs, kurš pārstāvēja katoļu baznīcu finansējuma sadales komisijā, saka – kopumā no draudzēm saņemtas ļoti labas atsauksmes par jauno programmu: „Savā ziņā finansējums ir ļoti ierobežots, bet, no otras puses, viss ir pašu draudžu ziņā. Ja dokumentācija uz iesniegšanas brīdi bija kārtībā, tad glābšanas vajadzības arī tika apmierinātas. Tā kā kopumā esam ļoti gandarīti, ka programma ir sākusies.

Tas ir arī impulss draudzēm jau tagad gatavot izpētes un veikt dažādas apsekošanas, lai varētu jau nākošajā gadā turpināt iesāktos darbus.”

Vairs nebūs „kurš skaļāk bļauj” principa

Protams, nav tā, ka pirms šīs programmas valsts atbalsta baznīcām nebūtu bijis vispār. Taču agrāk to sauca par Saeimas mērķfinansējumu. Tulkojot: kam dot naudu un kam ne, lēma Saeimas deputāti.

Kā tas bija, ieskicē Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš: „Ja kādas baznīcas bija ļoti kritiskā stāvoklī, tad atsevišķi iesniedza priekšlikumus kādām Saeimas frakcijām, partijām. Kā nu kuram veicās, kur deputāti redzēja prioritātes… Ja nu kādā gadījumā saskatīja, ka konkrētā baznīca konkrētā reģionā ir prioritāte, tad pie [finansējuma] tika. Bet tas nebija organizēts process un līdz ar to arī nebija plānveidīgs. Bieži bija tā: kur cilvēki bija pietiekami aktīvi, prata sagatavot iesniegumus un sameklēt kontaktus, tur šie dievnami jau bija daudzmaz labā stāvoklī.

Bet daudzi, kuriem dievnami bija avārijas stāvoklī, palika bez finansējuma, jo tur vienkārši nebija cilvēku, kas spētu sagatavot priekšlikumu, kur nu vēl tikt līdz Saeimai. Tas bija diezgan haotisks process.”

Piemēram, pērn Saeima baznīcu atjaunošanai piešķīra pat vairāk nekā miljonu eiro – lauvas tiesa aizgāja Rīgas Domam un Rīgas Svētā Jēkaba katedrālei, kurām, starp citu, arī šogad ārpus konkursa iedalīti vairāk nekā divi miljoni eiro, tikai tagad to sauc par Ministru kabineta mērķfinansējumu. Pāvesta vizītes gaidās valdība piešķīra arī teju 400 tūkstošus eiro Aglonas bazilikai. Ar mazākām summām Saeima iepriekšējos gados atbalstījusi, piemēram, Lestenes, Rikavas, Liepājas Sv.Jāzepa, Jēkabpils uniātu un citu baznīcu remontus.

Romāns Ganiņš saka – jaunā programma ļaus naudu precīzāk novirzīt tiem, kuriem tiešām visvairāk vajag, „nevis kuri visskaļāk bļauj vai māk vislabāk sagatavot projektus”: „Šobrīd mēs jau sākam gatavot sarakstu nākamajam gadam, kad būs pieejams finansējums. Izskatās, ka tuvākos gadus [lielākās vajadzības] būs jumti, torņi, ķirmju ierobežošana. Mums tas saraksts ir diezgan liels. Šim gadam vien bijām iesnieguši pieteikumus par 1,2 miljoniem eiro, bet apstiprināja trešo daļu – 468 tūkstošus.”

Salīdzinoši pieticīgāko atbalstu – kopā 218 tūkstošus eiro – saņēmusi Latvijas Pareizticīgā baznīca. Tas tiks Vīksnas, Liepājas, Ventspils, Daugavpils un Ežu pareizticīgo baznīcai. Kā rakstiskā atbildē Latvijas Radio norādīja Pareizticīgās baznīcas pārstāvis komisijā Nikolajs Tihomirovs, nauda sadalīta proporcionāli reālajām vajadzībām.

„Ceram, ka turpmākajos gados šis finansējums būs lielāks, jo problēmas ir samilzušas. Ceram, ka finansējums tiks piešķirts arī tiem dievnamiem, kas nav kultūras pieminekļi, jo baznīcas ir ne tikai garīgie centri, bet arī kultūras centri, un apvieno ļaudis, kas ir īpaši svarīgi lauku apdzīvotās vietās un it sevišķi Latgalē,” norāda Tihomirovs.

Dzērbenes baznīcā torni remontē sešus gadus

Taču nav tā, ka Saeimas deputātu labvēlība un tagad jaunā Sakrālā mantojuma programma būtu vienīgais veids, kā baznīcām tikt pie naudas remontam. Dažām izdevies piesaistīt Eiropas fondus, bet ik gadu baznīcas kopā ar pilīm, muižām un citiem kultūras pieminekļiem var pretendēt arī uz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nelielo atbalstu visu kultūras pieminekļu glābšanai.

Summa gan ir ļoti pieticīga, atzīst inspekcijas pārstāve Agnese Rupenheite: „Visas šīs draudzes ietilpst sabiedriskajās organizācijās, kur atbalsts ir 384 tūkstoši eiro. Bet tas ir arī muižām un pilīm, kas ir biedrību īpašumā. Tā kā patiesībā tas ir ļoti, ļoti mazs apjoms.”

Tomēr ir baznīcas, kas ar maziem mērķiem un lielu pacietību šādi – santīmu pa santīmam – gadu gaitā izdarījušas visai daudz. 

„Šī ir Dzērbenes baznīca, celta 1840.gadā,” saka būvmeistars Ojārs Kleinbergs, kurš Latvijas Radio izrāda baznīcu.

Intervijas dienā uzkalniņā celtā baltā Dzērbenes baznīca ar sešām iespaidīgām ieejas kolonnām tinas miglā un kājas dziļi grimst kūstošā sniegā. Par tur paveikto stāstījuši Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas eksperti, kuri izceļ stāstu par dievnamu, kas savu neparasto sešskaldņu torni ar nelielo valsts atbalstu remontējis sešus gadus – katru gadu pa vienai, divām skaldnēm.

„Tornis bija smagā avārijas stāvoklī. Vēl daži gadi, un būtu iebrucis,” stāsta Kleinbergs.

Darbu rūpība esot meistara Ojāra Kleinberga nopelns, tādēļ Latvijas Radio brauca ar viņu iepazīties. Publicitāte meistaram nepatīk, tomēr pierunāts viņš par savu darbu stāsta ar lielu aizrautību: „Ja gribētu nopietnāk, būtu jau vēl krietni jāpiestrādā. Bet nu [šo varējām atļauties] par glābšanas programmu. Tornis strādā, sabrukt nevar, zvans skan, fasāde ir kārtībā, ūdens te priekšā neiet – nu, ko vairāk?”

Kleinbergs rāda sapuvuša koka statņa fragmentu, kas izņemts un atstāts apskatei – koks bijis tik caurs, ka jābrīnās, kā konstrukcijas vispār turējušās. Viena statņa nomaiņa paša rokām prasījusi apmēram mēnesi.

„Tā ir riktīga priede – kādus 3,7 metrus gara. Samontējām pa daļām. Bijušajam draudzes priekšniekam ir savs gateris, puikas sazāģēja. Baļķus dabūja no draudzes meža, saņēma atļauju baznīcas remontam. Uzvilka augšā trīs daļās un šeit samontēja. Statņa nomaiņa bija atsevišķs projekts, kam inspekcija deva naudu. Pasaulē viss notiek lēnām. Pa drusciņai, pa drusciņai, un viss aiziet!” saka meistars.

Inspekcijas mājaslapā atrodamie dati liecina, ka pēdējos gados Dzērbenes baznīcas tornim no glābšanas programmas ik gadu atvēlēti daži tūkstoši eiro, 2015.gadā visvairāk – 12 tūkstoši. „Darbus veicām faktiski tikai par glābšanas programmas naudu. Vēl kāda naudiņa nāk no draudzes, kāds ziedo vai arī atvēl kokmateriālus sastatnēm. Tā jau varēja tikt cauri,” saka Kleinberga.

Sastatnes ap torni bija sešus gadus. Meistars uztaisījis arī jaunus slēģus un reliņus, tiek mainīti logi, ir atjaunota torņa fasāde, kas tagad pamanāmi kontrastē ar pārējo baznīcas nolupušo fasādi. Padomju laikos liktais skārda jumts turas labi, taču sliktās ventilācijas dēļ veidojas kondensāts un no griestiem daudzviet krīt apmetums. Arī pamatos sūcas mitrums. Ar daudzajiem darbiem, kas Dzērbenes baznīcai vēl priekšā, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas prioritāšu sarakstā jaunajai Sakrālā mantojuma finansēšanas programmai tā ir apmēram pa vidu.

Apmēram 800 Latvijas dievnamu sakārtošanai pašlaik vajadzētu vairāk nekā 100 miljonus eiro. Skaidrs, ka jaunā sakrālā mantojuma atbalsta programma ar pusotru miljonu eiro trijos gados varēs aizlāpīt tikai nelielu daļu no visām vajadzībām. Līdzīgi kā ar ceļiem – lai tie nebruktu ātrāk, kā spējam tos atjaunot, naudas vajadzētu daudz vairāk. Tomēr jaunā kārtība vismaz vairs netur draudzes atkarībā no politiķu labvēlības, bet ļauj koncentrēties pieteikumiem atklātā konkursā.