Sanita Reinsone (1981)
Dzimusi Mazsalacā.
Studējusi Latvijas Universitātē, kur 2012. gadā ieguvusi filoloģijas zinātņu doktora grādu. No 2000. līdz 2005. gadam strādājusi LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā.
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (LU LFMI) sākusi strādāt 2003. gadā un patlaban ir vadošā pētniece un digitālo humanitāro zinātņu grupas vadītāja.
Grāmatu “Ādama stāsts. Mazsalaciešu dzīve, ieradumi un tikumi Ā. Purmaļa autobiogrāfijā 19. un 20. gs. mijā“ (Zinātne, 2008) un “Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā“ (Dienas Grāmata, 2015) un zinātnisku rakstu autore.
Līdztekus mutvārdu stāstījumu pētniecībai darbojas arī digitālo humanitāro zinātņu jomā, pētot sabiedrības virtuālo iesaisti kultūras mantojuma radīšanā un digitālo folkloras arhīvu izveides un darbības prakses. Sanita Reinsone pazīstama arī kā bērnu literatūras autore. Pagājušajā gadā iznāca viņas grāmata bērniem “Kus mul patarei! Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju” (Liels un mazs, 2016).
man bija interesanti palūkoties šajās apmaldīšanās pasaulēs. It sevišķi - kā cilvēki mēģina ar vārdiem izstāstīt neizstāstāmo."
Stāstus par apmaldīšanos pētniece vākusi desmit gadu garumā, runājoties ar cilvēkiem dažādās Latvijas malās. Ideja pētīt tieši apmaldīšanās tēmu Latvijas folklorā un šodienas cilvēku stāstos viņai radusies pēc pavisam personiskas pieredzes.
"Tas bija diezgan spilgts notikums pirms kādiem 15 gadiem Krievijā, Latvijas pierobežā, kur biju devusies vākt folkloru. Apmaldījos diezgan nopietni, bet, kad es beidzot biju nokļuvusi tur, kur man bija jānokļūst, mani ieskāva apmaldīšanās stāstu virpulis! Cilvēki bez mitas sāka stāstīt, kā nu katram ir gadījies un kas man būtu bijis jādara. Pirmais - vai es esot pārmetusi krustu, pirms devos mežā? Tas jau nu esot pirmais, kas jādara," atceras Reinsone.
Atgriežoties mājās, viņa sākusi interesēties, kā savus apmaldīšanās stāstus stāsta latvieši. Šī tēma pētnieci pavadījusi no pirmajiem studiju gadiem līdz pat doktora disertācijai, kas ir nupat iznākušās monogrāfijas pamatā.
Un izrādās, ka veids, kā cilvēki šodien stāsta par savu apmaldīšanās pieredzi, gandrīz nemaz neatšķiras no tā, kāds lasāms teikās un stāstos pirms simt un divsimt gadiem. "Formulas ir gluži līdzīgas. Lielākā izmaiņa ir interpretācijā, kāpēc tas ir noticis. Bet tas, kā šo notikumu stāsta, ir līdzīgi. Pirmkārt, raksturo, kādēļ tas ir ārkārtas notikums un kādēļ tas ir stāstīšanas vērts. Tieši tas pats, kas teikās. Un mums, klausītājiem, uzreiz tas rada priekšstatu, ka jā, tas tiešām ir kaut kas, ja cilvēks, kurš nekad neapmaldās, pēkšņi ir apmaldījies," atklāj Reinsone.
Apmaldīšanās tēmas pētniecība Sanitu Reinsoni aizvedusi arī līdz stāstiem par sievietēm mežos nacionālo partizānu kara laikā. Šie stāsti pirms diviem gadiem tika apkopoti Reinsones populārajā grāmatā "Meža meitas".
