Saulē mirdz sievietes tēls – tā ir mazliet apsūbējusī bronzas strūklaka pretī Operas namam. Šobrīd gan redzēt var tikai lielo gliemežvāku, kas pacelts virs galvas, jo priekšā ir nožogojums un notiek liela rosība – kā stāsta atbildīgās iestādes, tiek veikti ūdensvada attīrīšanas darbi. Vairāk par nimfu zina mākslas zinātniece Ināra Appena.
"Tas, ko mēs redzam, ir stāvoša sievietes figūra, kas personificē nimfu ar gliemežvāku rokās, un viņai apkārt ir mazi, spēlējošies bērni, ko varētu nosaukt par putti un delfīni kā ūdens iemītnieki. Nostāvēja ļoti ilgu laiku, diemžēl laika zobs viņu bojāja, un šobrīd mēs redzam kopiju, kas ir atlieta bronzā, kas ir ļoti izturīgs materiāls [un stiprāks] nekā sākotnējais cinka lējums," stāsta Appena.
Mainīgo laika apstākļu iespaidā cinka lējums sabruka, un 1986.gadā to nomainīja tēlnieces Mirdzas Lukažas veidotā kopija bronzā. Strūklakas oriģinālās daļas atrodas Rundāles pils muzejā.
Ināra Appena arī stāsta, ka šobrīd nimfa nav sākotnējā veidolā, jo, kā liecina senās fotogrāfijas, vienam no bērniem, kas sēž pie nimfas kājām, esot bijusi makšķere.
"Droši vien trausluma un nedrošības dēļ, kā zinām, pilsētas iedzīvotāji ne vienmēr ir draudzīgi pret mākslas objektiem, un tā droši vien regulāri tika nolauzta, tāpēc to neatjaunoja," skaidro Appena.
Strūklaku pretī Latvijas Nacionālajai operai atklāja 1887. gadā, tās projektu veidoja viens no nozīmīgākajiem 19.gs un 20.gs. dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā – Augusts Folcs.
"Notika ugunsgrēks un interjers izdega, un 1885.gadā pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta uzsāka restaurēšanas darbus. Operas interjera izveidi arī uzticēja Augusta Folca firmai, kas bija tai laikā lielākā un nopietnākā," turpina Appena.
Uz Operas atklāšanas laiku, protams, tika domāts arī par vides labiekārtojumu. Rīgā, protams, bija ļoti maz strūklaku, tai laikā bija tikai viena strūklaka Vērmanes dārzā, Buholta un Hāna izveidota. Ņemot vērā, ka Eiropa bija pilna ar strūklakām jau no 15.gadsimta un visi bija ceļojuši un redzējuši to, kā izskatās pilsētas, nolēma šeti arī nolikt strūklaku.
Kā norāda privātvēsturnieks Voldemārs Eihenbaums, mūsu operas nimfai Vācijā ir dvīņumāsa.
"Bija tāds arhitekts, tēlnieks Toberencs, kas to nimfu, tādu pašu nimfu plānoja 1879.gadā, bet viņam kaut kā nesanāca vai nebija savākta nauda no pilsoņiem, un to uzcēla Gerlicā tieši tādu pašu kopiju 1887.gadā. Vai arī mums ir kopija? Kā uz to skatās. Tā kā vienā laikā divās pilsētas, kas tālu viena no otras, tika uzliktas vienādas strūklakas," saka Eihenbaums.
Vācijā, kā stāsta Eihenbaums, šo strūklaku sauc sievietes vārdā, un vācieši arī mūsējo iesaukuši tāpat, tāpēc nebrīnieties, ja, ejot gar operas skvēru, izdzirdat, ka nimfu kāds tūrists nodēvē par Minnu.
