Izstādē būs skatāms ļoti plašs materiālu klāsts – protesta vēstules, gleznas, fotogrāfijas un video liecības, kā arī herbāriji un kukaiņu kolekcija, kas nebūtu iespējama, ja Daugavas loki tiktu appludināti.
Viens no dedzīgākajiem Daugavas aizstāvjiem liktenīgajā brīdī Dainis Īvāns pastāstīja, ka Voldemārs Kalpiņš bija viens no cilvēkiem, kurš kā „Literatūras un Mākslas” redaktors vadīja cīņu pret Kokneses kanjona appludināšanu. Frontinieks un Padomju armijas majors Kalpiņš esot teicis: "Kad es redzēju to, kas notiek, man gribējās, lai mēs būtu krituši uzvaras pirmajā dienā un neredzētu to visu."
Viens no izstādes veidotājiem Dainis Īvāns, stāstot par izstādes vēstījumu un citējot Voldemāru Kalpiņu, akcentē, cik
ļoti sāpīgi, pat traģiski liela daļa sabiedrības uztvēra Pļaviņu HES celtniecību, zinot, ka līdz ar to tiek iznīcināts unikālais Daugavas kanjons, tostarp, viens no izcilākajiem Latvijas dabas pieminekļiem – Staburags.
Notika arī reāla pretdarbība – „Literatūrā un Mākslā” sabiedrību uzdrošinājās uzrunāt žurnāliste Vera Kacena, LPSR Ministru prezidentam Vilim Lācim tika nosūtīta 54 Latvijā nozīmīgu personību parakstīta vēstule ar prasību saglabāt no pārpludināšanas Daugavas senleju.
Protesti beidzās ar neveiksmi, daļu no protestētājiem ieskaitīja pretpadomju elementu sarakstā, tostarp Veru Kacenu.
Staburags palika dzelmē, un kopš tiem laikiem – kā Ievas Akurateres dziedātajā dziesmā – varam par tā skaistumu tikai sapņot:
„Bet tomēr sapnī avots
Gar liepām smieklus nes,
Lāses pār akmens pieri
Krīt un mūžam nepārstāj,
Krīt un mūžam nepārstāj”.
Ne tikai mūzikā, arī citās mākslās Staburags kā simbols pēc Pļaviņu HES uzcelšanas kļūst ļoti zīmīgs. Izstādē „Daugavai būt” šai saistībā redzēsim unikālu gleznu kolekciju.
"Mēs pilnīgi nejauši to atklājām, ka sešdesmitajos gados sācies Daugavas ainavu gleznošanas bums, kad saprata, ka nekad to vairs neredzēs," pastāstīja Dainis Īvāns. "Un vēl interesantāk, ka šis glezniecības bums turpinājās praktiski līdz Trešajai atmodai, jo ļoti daudz cilvēku, nu tie gan pamatā bija diezgan turīgi cilvēki, kas varēja to atļauties, Staburaga gleznas pielikšanu pie sienas būtībā salīdzināja ar Latvijas karoga pielikšanu pie sienas, jo tas viss bija iznīcināts, aizliegts."
Izstādē būs eksponēts arī Veras Kacenas raksts „Literatūrā un Mākslā”, līdz šim publiski neredzētā protesta vēstule ar 54 cilvēku parakstiem,
viņu vidū Mirdza Ķempe, Jānis Endzelīns, Teodors Zaļkalns un citas ievērojamas personības.
Zudušās Daugavas skatus varēs ieraudzīt fotogrāfijās, videoliecībās un vēl citos materiālos.
Otra izstādes daļa būs veltīta 1987.gadā izglābtajiem Daugavas lokiem, kad arī sabiedrību uzrunāja laikraksts „Literatūra un Māksla” šoreiz ar Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu „Par Daugavas likteni domājot”. Pret Daugavpils HES tika savākti vairāk nekā 30 000 parakstu un būvniecību izdevās pārtraukt, un tas bija pirmais gadījums ne tikai Latvijas, bet visas PSRS vēsturē, kad aptur kāda jau iesākta industriāla objekta tapšanu.
Lai arī izstāde vēstīs gan par reāli zaudēto, gan izcīnīto, vēl vairāk tā būs stāsts par mūsu „Debesu jeb garīgo Daugavu”, uzsvēra Dainis Īvāns. "Tāpēc te ir arī drusku no Marka Šagāla, no Vitebskas daugavieša viena glezna, kas runā par grēka nožēlu, par to, vai cilvēks, nodarīdams pāri dabai, nodarīdams pāri sev un grēkodams pret ideāliem, vai viņš kādreiz nonāk līdz šai grēku nožēlai," viņš saka. "Mums tāda neliela cerība ir, ka varbūt arī mēs šajā izstādē nonāksim līdz grēku nožēlai."
Jaunā izstāde „Daugavai būt” Latvijas Vēstures muzejā ceļu pie skatītājiem sāks 21.septembrī un būs apskatāma līdz decembra vidum.
