Žanra pamatlicēji ir brāļi Grimmi, kuru pirmajām pasakām jau apritējuši divi gadu simti. Viņi paveica ļoti daudz, bija pasāku pētnieki, bet laikam jau arī labi stāstnieki, jo viņi pasakas pārveidoja, sarunā ar Latvijas Radio atzina Pakalns. Visas pasakas bija uzlabots, papildināts, metot ārā seksualitāti un vardarbību, stāstīja Pakalns.
Viņš skaidroja, ka tolaik pasākas bija tādas, un tikai lēnām pasakas kļuva no pieaugušo kultūras daļas par bērnu kultūras daļu, „un šis divas lietas bija jārediģē ārā”.
Savukārt ilustrācijas pasaku grāmatās ienāca lēni, jo tās bija dārgas, savukārt mūsdienās kultūra virzās uz vizuālo, bildi uztvert ir ātrāk un vienkāršāk, „mūsdienās galvenās ir bildes, un teksts tikai tā”, bērns vispirms izskata bildes un pēc tam tikai pievērš uzmanību tekstam, sacīja Pakalns.
Mūsdienās pasakas dzīvo filmās, bērni zina pasakas pēc filmām un multenēm, nevis pēc lasīšanas priekšā, viņš piebilda.
Bet stāstot pasakas, ļoti svarīgi ir pirmie vārdi, kas ieved šajā pasakas pasaulē, un balss, kas ieved stāstā. Ja grib iemācīties stāstīt pasakas, nav cita ceļa, kā tikai sākt stāstīt pasakas, tad arī domubiedrus var atrast, sacīja Pakalns.
Palīdzēt tajā var UNESCO stāstu bibliotēkas projekts, kura ietvaros notiek arī stāstīšanas pasākumi, nākamgad Latvijā plānoti 4 stāstnieku festivāli, ir nodibināta Stāstnieku asociācija, kas būtu informācijas centrs, kur var uzzināt, kas Latvijā notiek šajā jomā, stāstīja Pakalns.
Viņš skaidroja, ka pasakas viegli atcerēties, tās nav jāmācās no galvas, „noliekam struktūru kā bildes, un stāstam, ko redzam, nav jāiekaļ no galvas, var iemācīties dažas frāzes, kas būtiskas, tā pasaka mums iedota rokās, un mēs stāstam, kā to redzam”.
Pasaka, ja iemācies to izstāstīt, var noderēt ļoti dažādās situācijās, piebilda Pakalns.
