Paverot Aizkraukles pagasta kultūras nama durvis, laika rats pagriežas pusgadsimtu senā pagātnē. Uz improvizētās ielas žigulīši, moskviči un pat gāzētā ūdens automāts, bet aiz pagrieziena seko ceļš uz ''laimīgo dzīvi''. Vienus tas aizveda uz kopmītni vai dzīvokli, citus uz kolhozu.
Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja direktore Dzintra Cepure atzīst, ka cits nonāca trimdā, cits - Sibīrijā. "Uz turieni veda, lūk, tāds sarkaniem plakātiem un saukļiem bruģēts ceļš," viņa saka.
Visvairāk interesentu dodas uz izveidoto dzīvokli, kurā dažs ieslīgst atmiņās, bet cits mēģina atbildēt uz neskaitāmiem bērnu jautājumiem.
Aizkraukliete Zanda Bistere saka, ka stāsta to, ko zina. "Bet, kad man nav skaidrs es kādam paprasu, lai izskaidro, bet meitām ir pavisam grūti saprast," viņa atzīst.
Atbraukušie viesi no Baltkrievijas gan nosmej, ka tas, ko mēs liekam muzejā, viņiem vēl daudzviet esot ikdiena, bet viss esot ļoti ticami.
"Es ienācu šajā dzīvoklī un atcerējos bērnību. Šķiet tūlīt blakus apsēdīsies vecāki un mēs ar māsu atkal skraidīsim apkārt galdam, kas tradicionāli stāvēja istabas vidū," stāstīja viešņa no Baltkrievijas Irina Budņika.
Turpretim pensionārs no Aizkraukles Jānis Galviņš atceras, ka piecdesmitajos gados laukos pat elektrības nav bijis.
Jaunajā ekspozīcijā, kas izveidota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, viena telpa stāsta arī par Pļaviņu HES būvniecību. Izveidota arī tam laikam raksturīga bibliotēka un kabinets vadošajiem darbiniekiem.
Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja direktore Dzintra Cepure pastāstīja, ka jau tūlīt pēc atmodas gaisā virmoja vēsmas, ka Aizkrauklē, bijušā Stučkā, vajadzētu taisīt padomju muzeju, jo šī pilsēta pati par sevi ir padomju laika būvniecības piemineklis.
Ekspozīcija, kas aizņem ēkas vienu stāvu, ir tikai ieceres pirmā kārta. Līdz Latvijas simtgades svinībām plānots apgūt arī citas telpas, kurās būšot atainots policijas darbs, izveidota kultūras iestāde un arī slimnīca.
