Vitālijs Manskis: Latvija jau kļuvusi par manas dzīves daļu

Oļģerts Tipāns: Pagājušais gads jums bija diezgan piesātināts...

Vitālijs Manskis: Gads patiešām bija diezgan spraigs. Tas tādēļ, ka 2016.gadā iznāca divas filmas, nevis viena kā parasti. Bija daudz darba ar filmu „Saules staros”, kuru sāka demonstrēt daudzās valstīs, un tas prasīja manu klātbūtni. Līdzās tam aktīvi piedalīties festivāla skatēs visā pasaulē sāka filma „Radinieki”. Tāpēc tāds blīvs braucienu grafiks; arī tagad es dodos sagatavot filmas „Radinieki” demonstrēšanu Ukrainā. Un, protams, festivāls „Artdokfest”, kuru mēs Krievijā rīkojam, neskatoties ne uz ko.

Veidojas drusku dīvaina situācija: no vienas puses, mēs runājam par tiesību stāvokli Krievijā, par cenzūru, par civilizētas demokrātiskas attīstības iespēju, no otras, arī ar visu to festivāls „Artdokfest” ar katru gadu paplašinās. Pagājušajā gadā, tas ir desmitais festivāla biogrāfijā, tas sasniedza trešo pilsētu – Jekaterinburgu. Šobrīd festivāls vienlaicīgi notiek trijās Krievijas pilsētās – Maskavā, Sanktpēterburgā un Jekaterinburgā. Turklāt Maskavā, sākot ar pagājušo gadu, tas notiek galvaspilsētas lielākajā kinoteātrī „Oktjabrj”.  Festivāla filmu demonstrējumi notika četrās zālēs, daži no tiem notika pilsētas pašā lielākajā kinozālē ar 1500 vietām, turklāt uz vairākiem seansiem skatīties gribētāju bija vairāk nekā zālē vietu, kas (dokumentālajā kino – O.T.) ir diezgan neparasti. Tur bija pirmizrāde arī filmai „Radinieki”, kuru es Latvijā tiku rādījis (2016.g novembrī – O.T.), un kuru Krievija ne tikai demonstratīvi atteicās atbalstīt, bet ar kuru sākās daudzas manas problēmas.

Nupat filmas „Saules staros”  un „Radinieki” apbalvotas ar Krievijas nacionālo kinobalvu – „Balto ziloni” – tās abas saņēmušas nosaukumu „Gada notikums”.

Tā ir Krievijas kinokritikas un kinopreses balva, un saņemt to ir liels gods. Vispār tās ir Latvijas filmas, ražotas Latvijas studijā „Vertovs”,

kuru mēs nodibinājām pēc pārcelšanās uz Latviju. Protams, tās ir uzņemtas kopprodukcijā: tur ir Čehija, Vācija, Igaunija. Bet tās ir Latvijas filmas.

Par "Artdokfest": jūs teicāt, ka rīkojāt to „neskatoties ne uz ko”, bet festivāls taču paplašinās?

- Jā, te ir paradokss: festivāls paplašinās, neskatoties uz to, ka viss, kas saistīts ar brīvu izpaušanos, neatkarīgiem no valsts un valsts nevadītiem procesiem, Krievijā acīmredzami nokļūst ne tikai ciešā kontrolē, bet arī zem cieša presinga. Mūsu festivāls pēc apjoma ir starp trim lielākajiem festivāliem Krievijā, bet Krievija ir liela  - tajā festivālu ir krietni pāri simtam – kādi 150-170. Rīkojam to ne tikai bez valsts atbalsta, bet valstij acīmredzami pretdarbojoties - kad Kultūras ministrija dod tiešus norādījumus ar mums nesadarboties, kad mēs zinām, kāda spiediena rezultātā mēs zaudējam gadiem iemantotus partnerus, kad festivāls iekļūst televīzijas kanālu melnajos sarakstos, kad pat festivāla pieminēšana ir neiespējama. Un vienlaikus ir reportāžas no festivāla Pirmajā kanālā.

Tas ir paradoksāli, dīvaini, bet mēs visu savas pastāvēšanas laiku esam paplašinājušies, bet, kad uz mums sāka izdarīt spiedienu, attīstība sāka iet ģeometriskā progresijā.

Mēs nedrīkstam neattīstīties un nenostiprināties, citādi, iespējams, mēs nespēsim noturēties pretī uz mums izdarītajam spiedienam.

Tāpēc mums jābūt pašiem stiprākajiem, pašiem neievainojamākajiem.

Festivāls beidzies; es zinu pēc savu kolēģu, festivālu direktoru pieredzes – viņiem tad sākas trīs četru mēnešu atpūtas periods. Savukārt mums nākošā dienā pēc festivāla noslēguma sākas kas vairāk nekā darbs pie nākošā festivāla gatavošanas - mēs izstrādājam festivāla norises shēmas dažādiem iespējamiem notikumu scenārijiem. Mēs nopietni strādājam, veidojot alternatīvas shēmas festivāla kā kustības norisei. Virs mūsu festivāla ir brīvības devīze -  ne tikai radošas brīvības, brīvības no cenzūras, bet brīvības kopumā – tās brīvības, bez kuras nevar pastāvēt demokrātiska valsts. Tad, lūk, mēs izstrādājam shēmu, kura ļaus mums turpināt savu kustību,  ļaus notikt festivālam neatkarīgi no notikumu attīstības Krievijā. Mēs veidojam lielu „Artdokmedia” platformu, kas ļaus pilnība aiziet no Krievijas teritorijas un darboties virtuālajā vidē.

Pēdējā festivālā daļu filmu demonstrējumu, - tos, par kuriem mums bija aizdomas, ka var rasties juridiski sarežģījumi, - mēs iznesām no Krievijas jurisdikcijas. Mums jau bija rūgta pieredze – pēc 2015.gada festivāla pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas pret „Artdokfest” tiesā tika ierosinātas septiņas lietas – tāpēc 2016.gadā mēs daļu "Artdokfest" programmas rādījām speciāli pielāgotās telpās Čehijas vēstniecībā Maskavā, bet ārpus Krievijas teritorijas. 

Rīgā jūs parādījāt savu pēdējo filmu „Radinieki”. Pirms dažiem gadiem, sākot uzņemt „savu personiskāko filmu”, jūs teicāt, ka kopā ar filmas varoņiem mēģināsiet „tikt skaidrībā par notiekošo” (filma ir par to, cik dažādi uz Ukrainas notikumiem raugās režisoram tuvi cilvēki – O.T.). Vai izdevās?

Jā, izdevās tikt skaidrībā un gūt apstiprinājumu maniem priekšstatiem par šo problēmu. Būtība ir tajā, ka problēma ir pašos pamatos, t.i., tā nav kādas ārējas, šajā gadījumā Krievijas propagandas radīta. Propaganda, protams, savu lomu nospēlēja, un tajā slēpjas šīs propagandas cinisms un zināms panākums, ka tā balstījās uz reālu konfliktu, saasināja sen Ukrainā pastāvošas pretrunas. Ukrainas valsts gadu simtiem ir atradusies starp diviem poliem – Krievijas impēriju un Eiropas civilizāciju. Pilnīgi dabīgi, tās teritorijas, kas atradās tuvāk Krievijas impērijai, izrādījās vairāk rusificētas, vairāk Krievijas ideoloģijas un dzīves veida ietekmētas. Ja paskatāmies vēlēšanu rezultātus mūsdienu Ukrainā, - tie dalīja valsti tieši uz pusēm, - vieni balsoja par t.s. stipriem saimniekiem, lai tas būtu Kučma vai Janukovičs, kamēr citi balsoja par demokrātiju. Konflikts patiešām bija, un mans ģimenes pētījums tikai apstiprināja manas sajūtas, bet šajā gadījumā, kara kontekstā, - manas bažas.

Ukrainas austrumu un rietumu pretnostatījums nav nekas jauns; kādu jūs redzat izeju no situācijas; vai ir iespējams konfliktu atrisināt, vai arī šķirtne starp Ukrainas austrumiem un rietumiem turpinās palielināties?

Man liekas, ka karš šo konfliktu, no vienas puses, saasināja, no otras puses, neatstāja Ukrainai izvēli. Tai tagad, iekļaujot austrumu teritorijas, jāiet šo pretrunu pārvarēšanas, eiropeiskas attīstības ceļu. Citādi atliek tikai Ukrainas sadalīšana, kas, manuprāt, šobrīd vairs nav iespējama. Mans iespaids pēc Doņeckas reģiona apmeklējuma ir tāds, ka cilvēki, kuri balsoja par atdalīšanos no Ukrainas, tomēr nebalsoja par tām sekām, kuras bija pēc viņu balsojuma. Viņi pašlaik domā, kā saglabāt kādas savas priekšrocības, bet tomēr vienotā Ukrainā. Es runāju par kopējo noskaņojumu, ne par margināļiem.

Karš acīmredzami konsolidējis Ukrainu, pacēlis patriotisko noskaņojumu valstī.

Rezumējot; vai nu valsts sadalīšanās, kas maz ticama, vai tomēr konsolidācija un virzīšanās uz Eiropas sabiedrību.

Pirms dažiem gadiem, runājot par Sencovu (ukraiņu kinorežisors, atrodas ieslodzījumā Krievijā – O.T.), jūs teicāt, ka viņa liktenis „vistiešākā veidā atkarīgs no tā, kurš uzvarēs karā starp mūsu tautām”. Vai tiešām tauta karo pret tautu?

No vienas puses, pareizi būtu atbildēt, ka, jā, protams, tautas nekaro, karo politiķi, bet ja godīgi, tā ir aiziešana no atbildes. Politiķi, protams, provocē, bet tauta tomēr piekrīt šai provokācijai. Caur tautas rokām šī provokācija tiek iznesta. Šajā gadījumā, Ukrainas dienvidaustrumos, bez militārpersonām, kuras turp devās pēc pavēles, ir ne mazums brīvprātīgo; tas ir neapstrīdams fakts, ka ne mazums cilvēku devās karot brīvprātīgi, gatavi nogalināt un arī mirt par, kā viņi iedomājās, kaut kādu austrumu teritoriju neatkarību no Ukrainas. Kā viņi iedomājās - karā pret Ukrainā atdzimstošo nacismu, pret krievu nāciju apdraudošo NATO bāzu izvietošanu viņu zemē.

Atkārtoju, cilvēki izrādījās gatavi ne vienkārši kaut ko uzrakstīt feisbukā, bet ņemt rokā ieroci, sēdēt ierakumos, pakļaut briesmām savu dzīvību.

Tā viņi domā, un viņi, protams, ir tautas pārstāvji.

Politiķi ir izdarījuši pašu briesmīgāko, viņi ir uzkurinājuši tautā pašu zemiskāko, pašu tumšāko, viņi ir sarīdījuši cilvēkus.

Ukraina tagad spiesta karot, ar ieročiem atkarot savas teritorijas. Karā ne par kādu demokrātiju, ne par kādām cilvēktiesībām runāt nenākas. Kad krīt lielgabalu šāviņi, sekas ir acīmredzamas. Tur patiešām notiek asiņains karš.

Vienīgais, varu teikt, ka tādas spriedzes, kāda bija pirmajā kara gadā, vairs nav. Man liekas, ka Krievija, protams, kaulējoties un izkaulējot sev kādas preferences, nolēmusi tomēr no šīm teritorijām aiziet.

Jūs runājat par politiķu vainu – vai tas vienādi attiecas gan uz ukraiņu, gan uz krievu politiķiem?

Es domāju, ka zināma vaina ir arī ukraiņu politiķiem. Un tā būtu problēmas vienkāršošana, ja šo vainu piedēvētu Ukrainas iepriekšējā režīma politiķiem. Pašā konflikta sākumā – es saprotu fonu, kad tika pieņemti tie vai citi lēmumi – tomēr, kā man liekas, uzvarējušai un pēc Maidana varu pārņemošajai opozīcijai, uzvaras atmosfēras un kaut kāda pārlieka optimisma apdullinātai, bija jābūt skaidrāku galvu, atbildīgākai, uzmanīgākai. Es domāju, lēmums par krievu valodas statusu, kas kādu laiku darbojās, nospēlēja ļoti negatīvu lomu. Donbasā dzīvoja daudz cilvēku, kuri runāja krieviski; skaidrs, ka viņi nebalsoja par karu, bet, baidoties, ka viņus piespiedīs nekavējoties pāriet uz ukraiņu valodu, viņi referendumā atbalstīja tos spēkus, kuri izmantoja viņu balsis kara uzsākšanai. Politiķiem vienmēr jābūt uzmanīgiem, viņu atbildība ir liela.

Es šeit negribētu ko pārmest Ukrainai situācijā, kurā tā ir neapšaubāms agresijas upuris – tas nav apšaubāms. Bet katram karam ir sava priekšvēsture, un šajā priekšvēsturē ir abu pušu kļūdas.

Es uzskatu, ka arī Ukraina pieļāvusi kļūdas, kuras daļēji sekmēja tādas situācijas rašanos.

Atgriežoties pie kara starp tautām iznākuma – kam jānotiek, lai jūs varētu teikt, ka Ukraina uzvarējusi? Maskavas ieņemšanai?

Nē, nekādā gadījumā. Maskavas ieņemšana nekad ne pie kā nav novedusi un nenovedīs. Kaut ko mainīt var tikai krievu tautas brīva, no ārpuses neuzspiesta savas nākotnes ceļa apzināšanās un pieņemšana. Tāpat, kā tas notika 1991. gadā, kad tā nepieļāva puču, apstiprināja Baltijas valstu brīvību.

Daudz kas atkarīgs no Ukrainas izvēles – protams, krievi skatīsies uz Ukrainu – kas notiek ar valsti, kas rīkojusies pretēji Krievijas gribai. Cik tur būs ērti, cik cilvēki būs sociāli aizsargāti, ekonomika mūsdienīga utt. Vienā vārdā – Ukrainas uzvara slēpjas tikai Ukrainas labklājībā. Ne karā ar Krieviju, bet pašas labklājībā. Ja Krievijas iedzīvotājam stāsta par, piemēram, Vācijas pieredzi, viņa vēsturiskā atmiņa nenostrādā, - kāds tur 1945.gads, vēstures grāmatas lappuse kaut kur līdzās lappusei par Seno Romu. Bet Ukraina – tā ir šodiena, taustāma, saprotama. Ukrainai, ja tā grib uzvarēt, vienkārši jākļūst par labklājības valsti.

Acīmredzot tas nebūs ne rīt, ne parīt. Bet krievi tikmēr balso par Putinu.

Jā. Kriminālajā praksē, no vienas puses, atrašanās alkohola reibumā neatbrīvo no atbildības. No otras puses, mēs visi saprotam, ka cilvēks tādā stāvoklī nav adekvāts. Šajā gadījumā par Krievijas iedzīvotājiem var runāt kā par cilvēkiem, kuri atrodas kaut kādā reibumā, ko radījusi ideoloģiskā mašīna, iedarbojoties uz viņu apziņu. Šeit svarīgi runāt par to, kā izvest cilvēkus no šī stāvokļa.

Un, kad viņi no šī stāvokļa būs izvesti, esmu pārliecināts, ka veselā prātā un ar skaidru atmiņu krievu tauta nebalsos par karu.

Kad viņu valsts viņu dzīvības netur graša vērtē, apzog viņus, paņem pusi algas, atņem pensijas, tiesības un brīvības, cienīgu dzīvi. Bet reibuma stāvoklī viss ir iespējams.

Pašlaik gan mēs redzam pretēju dinamiku, piemēram, Krievijas sabiedrība, lieliski zinot par miljoniem staļiniskā terora upuru, tomēr ne īpaši pretojas Staļina pieminekļu uzstādīšanai, pakāpeniskai viņa ”labā vārda” atjaunošanai...

Jā, tā ir. Brīvības pote izrādījās nepietiekama. Es minēšu tēlainu piemēru: lauva cirkū iet uz pakaļkājām, tas nezina, ka ir stiprs. Bet ja viņš, nedod, Dievs, sajutīs asins smaku, viņam instinktu līmenī atgriežas sapratne, kas viņš tāds.

Krievu cilvēkam tomēr ir, lai arī neliela, brīvības pieredze. Atspere turpinās savilkties, bet kādā brīdī tā iztaisnosies. Es ceru uz to, tikai es negribētu, ka tas novestu, teikšu uzmanīgi - pie konfliktsituācijām valsts iekšienē. Principā iespējams...

...pilsoņu karš?

Jā, diemžēl arī tas var būt.

Jūs runājat par brīvības malku, kuru sajuta Krievijas sabiedrība. Taču sajuta to nedaudzi. Inteliģence, kura pašlaik izklīst pa visu pasauli...

Tas ir tā un ne tā. Tāpēc, ka inteliģence izjuta brīvību visā pilnībā un tagad nepiekrīt valstij, kas apdraud brīvību, kuru mēs visi turējām rokās. Ja nerunājam par pavisam tālām nomalēm – kur pat ceļa nav, ja runājam par Krievijas pilsētām, - bet Krievijā lielākā iedzīvotāju daļa dzīvo pilsētās, tad redzam, ka cilvēki brauc ar importa automašīnām. Valsts noslēgšana dabiski noved pie tā, ka kaut kādas detaļas vairs nevar dabūt. Es gribu šo problēmu novest pašā apakšējā līmenī – pat pašās provinciālākajās pilsētās ļaudis pieraduši, ka viņu algas pietiek, lai aizbrauktu uz Turciju, bet tagad tas jau kļuvis sarežģīti. Tomēr ļaudis ir kaut ko sajutuši.

Amerikāņi vainīgi...

Amerikāņi vienmēr vainīgi. Bet tas ir apreibuma stāvoklī. Skaidrā situācijas vērtējumā nav grūti saprast, kurš vainīgs pie tā, ka esi sācis dzīvot sliktāk.

Savā pēdējā filmā „Radinieki” jūs tā kā brīnāties, ka cilvēkiem, kuriem kopīga dzimtā valoda – krievu – ir pretēji politiskie uzskati. Bet par ko te brīnīties – pilsoņu karš bijis daudzās zemēs, arī Krievijā.

Tas tiesa. Tas ir ne tikai valodas jautājums. Ukrainas gadījumā jums jāsaprot, ka Ukraina – tā ir atsevišķa neatkarīga valsts. Ukrainai ir sava nacionālā valoda, tāpēc šajā gadījumā valodai ir svarīga loma. Jā, protams,

Ukrainā ir ne mazums krievvalodīgu ukraiņu, kuri ieročiem rokās aizstāv Ukrainas neatkarību, kuri krīt par Ukrainu, pēdējos vārdus savā dzīvē pasakot krieviski.

Tā bija Doņeckas lidostā, tā ir visur. Tas it kā ir saprotams. Un tomēr es uzskatu valodu, himnu, karogu par simboliem, kuri apvieno un nosaka nāciju. Tāpēc Ukrainai vai nu jāapvienojas ap šiem simboliem, vai tā apvienosies ap citu valstu simboliem. Jāsaprot, ka separātisti Doņeckā karo krievu valodā, zem Krievijas karogiem un krievu himnas. Atpūtas, svētku brīžos viņi klausās padomju mūziku. Šajā ziņā padomju mūzika, padomju kultūra arī ir noteikta zīme, kurā pusē esi un par kādiem ideāliem esi gatavs mirt.

Tas nenozīmē, ka rīt jāaizliedz dziesmas Kobzona izpildījumā. Bet tas, ka Kobzons - tīši vai netīši, tas ir cits jautājums, - nes ne tikai muzikālu izpildījumu, bet arī noteiktu ideoloģiju, ir acīmredzami.

9. maijā es biju separātistu pretošanās centrā Doņeckā, kur Zaharčenko, tā sauktās Doņeckas tautas republikas tā sauktais līderis, uzstājās ar runām, kur viņš sacīja „es jums apsolu, ka fašisti nekad nestaigās pa mūsu zemi”, tieši pielīdzināja mūsdienu Ukrainu nacistiskajai Vācijai. Tas ir, viņš cilvēkiem mītiņā apsolīja, ka ukraiņi vairs nekad tur nespers kāju. Un tas viss notika, Kobzona dziesmām no skaļruņiem skanot fonā. Šīs dziesmas atmosfēru it kā ieeļļoja, padarīja to dvēselisku, dabisku, veidojot kopīgu noskaņojumu. Tur neviens nedziedāja „Kā krāc un bango Dņepra plašā” (ukraiņu nacionālā dziesma – O.T.).

Nebija kam tur to dziedāt...

Jā, nebija. Mums jāsaprot, ka kultūra ir ideoloģijas nesēja, gribam to mēs vai ne.

Pirms diviem gadiem jūs atstājāt Krieviju.

Tas, kas notiek Krievijā, savā lielākajā daļā mani ļoti sarūgtina. Tā man ir personiska traģēdija.

Divus gadus dzīvojot Latvijā, es tomēr skatos krievu TV kanālu „Dožģ” tāpēc, ka mani interesē, kas tur notiek. Es vēl neesmu pārorientējies uz Latvijas televīziju.

Starp citu, nesen noskatījos pārraidi par Baltiju amerikāņu krievvalodīgajā kanālā, tur bija lietas, kas man likās ļoti interesantas. Pirms trim gadiem es to noteikti nebūtu klausījies, jo tas mani nekādi neskāra. Stāstīja par problēmām ar tranzītu, par Rīgas ostu. Patiešām, pirms trim gadiem mani Rīgas ostas problēmas nu nekādi neuztrauca. Tagad es pieķēru sevi, ka es jūtu, ka Rīgas ostas problēmas – tās ir arī manas problēmas. Tāpēc, ka tās skar valsts labklājību, kurā es dzīvoju. Tie ir nodokļu ieņēmumi, no kuriem daļa tiks kultūrai – tam, kas mani jau skar un satrauc. Esmu sapratis, ka gribu zināt, kas notiek Latvijā, - tāpēc, ka tā jau ir manas dzīves daļa. Bet nākošais solis, mēs ģimenē esam par to sprieduši ne reizi vien, būs latviešu valodas apguve.

Tas nebūs grūti – jūs dzīvojat valodas vidē.

Teikšu uzmanīgi – Latvijā es nedzīvoju valodas vidē. Visi ar mani sazinās krieviski. Es saprotu, ka katrs latvietis, kurš ar mani runā krieviski, izrāda man pretimnākšanu, runājot ar mani manā, nevis savā valodā. Tāpēc manas latviešu valodas zināšanas pagaidām ir ikdienas saziņas līmenī. Pat banka man piedāvā krievu valodas izvēli.

Tā nav Vācija, kur man nāktos ātri iemācīties valodu, pēc gada tur es jau brīvi runātu vāciski. Tur, nezinot vācu valodu, pat maizi nenopirksi, bet te tā nav.

Protams, ja es šeit dzīvoju, es agri vai vēlu nonākšu pie latviešu valodas, tikai šis ceļš ir garāks, nekā būtu Lielbritānijā, Vācijā vai Francijā.

Tikšanās ar latviešu kinoskatītāju – ko jūs gribat iegūt no tām?

Es gribu pārliecināties, ka viņus satrauc tas pats, kas satrauc mani. Krievijā, Ukrainā es par to pārliecinājos. Personiski parunāt ar skatītāju – man tas ir ļoti svarīgi.

Vai jūsu radošajos plānos ir arī Latvijas tematika?

Tad man labāk jāsaprot, kādas problēmas Latvijai ir aktuālas. Ķeksītim es neko nedarīšu. Ja es ieraudzīšu, sajutīšu, ka tieši mans skatījums atklās ko jaunu latviešiem un pasaulei, es filmēšu. Un, jā, tas ir ļoti svarīgi, -

es negribētu taisīt filmu tikai latviešiem, es gribētu, lai būtu skatītāju pilna zāle gan Latvijā, gan Vācijā, gan Krievijā, gan Ķīnā.