Miks Želvis: Pēc pirmizrādes “Lielā Kristapa” ietvaros intervijā Latvijas Radio izteicies, ka bez projekta “Latvijas kods” filma, visticamāk, nebūtu tapusi. Vai tu vēl joprojām tā uzskati un kāpēc?
Matīss Spaile: Man liekas, ka katrai filmai ir savs laiks, piemērotākais mirklis. Iespējams, šai idejai un šim stāstam “Latvijas kods” bija īstais laiks un īstā vieta. Protams, katrai filmai ir nepieciešams kaut kāda veida atbalsts vai apstākļu sakritība, kuras dēļ tā rodas, jo izveidot filmu vienam pašam nav viegli. Ir vajadzīga, pirmkārt, ļoti laba komanda; otrkārt, ir vajadzīgs arī finansiāls un tehnisks atbalsts, un šajā gadījumā sakrita pilnīgi visi faktori – bija fantastiska komanda, bija fantastisks projekts.
Kas bija tie apstākļi, kuri sakrita, lai dzimtu pati ideja?
Būtībā pašas saknes autors bija Dāvids Ernštreits, visiem labi zināmais sporta žurnālists. Viņš padzirdēja par mani kā bijušo sportistu un tagadējo režisoru, un es esmu ļoti priecīgs, ka viņš mani uzaicināja, jo šī tēma arī man bija kādu laiku jau aktuāla. Tāpēc man patika, ka mēs – ļoti līdzīgi domājoši cilvēki – satikāmies un varējām kopīgi realizēt šo ideju.
Man, spriežot pēc filmas anotācijas, bija šķitis, ka vairāk uzmanības tiks pievērsts etniskajam jautājumam, tomēr izrādās, ka filmas virsējā slānī tā tomēr nav dominējošā tēma. Līdz ar to rodas jautājums, vai tad šī problēma nav vairs aktuāla? Vai arī gluži pretēji – tā ir tik ļoti aktuāla un eksistē vēl tik daudz aizspriedumu, ka varoņi vēl īsti nevēlas par to brīvi, vaļsirdīgi runāt?
Šī problēma vēl joprojām, manuprāt, eksistē, bet vairāk pat varbūt krieviski runājošos latviešos, nekā latviski runājošos latviešos. Es necilāju viņiem sāpīgas tēmas tāpēc, ka šādā īsā formātā, pasakot divas nedaudz negatīvas lietas, pēc tam, lai tās pārvērstu par pozitīvām, ir vajadzīgs varbūt trīsreiz vairāk minūšu. Katra negatīvā lieta vai fakts krietni vairāk iespiežas cilvēku atmiņās nekā tās piecas pozitīvās ainas, kuras pēc tam seko.
Es vairāk gribu parādīt šo sportistu labo piemēru, visas labās lietas, ko viņi dara, tādējādi rādot latviešiem, ka tie sportisti, lai gan ikdienā dažreiz sarunājas krievu valodā (kas man personīgi netraucē), dara daudz labākas un patriotiskākas lietas nekā daļa no mums. Es vairāk centos ar šo filmu vienot, nekā šķelt.
Iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šos sportistus, ir tas, ka divi no viņiem jau vairākkārt ir atteikuši [citu valstu] pilsonības piedāvājumus.
Daudzi uzskata viņus par “mūsējiem” tikai tad, kad viņi izcīna augstas vietas augsta mēroga sacensībās, un man tas liekas pilnīgi aplami un nepareizi. Tādēļ vēlējos parādīt, ka bieži mēs vērtējam cilvēku, vispār viņu pat nepazīstot un nezinot viņa patieso raksturu.
Mūsu sportistu starptautiskie sasniegumi arīdzan bieži vien minēti kā viens no nacionālās identitātes stiprinošajiem faktoriem, un līdz ar šiem sasniegumiem pat nacionālistiskāk noskaņoti cilvēki zināmā mērā viņiem “piešķir atlaides” savos uzskatos.
Ļoti labs piemērs ir Aļona Ostapenko. Pirms gada savu draugu lokā jutu 50/50 attieksmi – it kā forši, ka viņa uzvar, bet tajā pašā laikā cilvēki saka, ka viņa tik un tā nav “mūsējā”.
Paiet četri mēneši, un viņa uzvar “French Open”. Pēkšņi puse no tiem brauc viņu sagaidīt lidostā, jo jūtas lepni par viņas panākumiem. Tā liekas kaut kāda pat liekulība, cik ātri cilvēki var mainīt savu viedokli tikai dēļ sportiskiem panākumiem, jo cilvēka personība jau pa četriem mēnešiem neizmainījās, izmainījās vienkārši viņas rezultāti.
Tajā pašā laikā cilvēkiem nevar pārmest, jo viņiem ir tik informācijas, cik ir, tādēļ viņi tā arī domā un reaģē. Tāpēc ir forši stāstīt labo par cilvēkiem, un šajā filmā arī varēs iepazīt krietni labāk mūsu veiksmīgos un labos atlētus. Mēs apzināti izvēlējāmies filmas varoņus, jo katrs no viņiem ir savā karjeras stadijā: Igors Vihrovs jau ir treneris, izveidojis savu vingrošanas skolu un vēlas Latvijā izaudzināt nākamos olimpiskos čempionus; Anastasija Grigorjeva jau ir ar pieredzi un vēlas savu karjeras otro pusi aizvadīt, cik vien labi var; un Deniss Vasiļjevs – mēs par viņu Latvijā dzirdēsim arvien vairāk un vairāk.
Kā tev šķiet, vai tagad, kad esi filmā parādījis, ka viņi patiesi ir “mūsējie”, tas kaut kā var mainīt sabiedrības attieksmi? Vai kino vispār būtu ar to jānodarbojas?
Es negribu uzņemties pienākumu mainīt kāda cilvēka attieksmi To uztveru vairāk kā sava un savas filmēšanas komandas viedokļa paušanu, un tas, vai tam kāds piekrīt vai nepiekrīt, ir uz katra paša pleciem.
Es cenšos izmantot visus audiovizuālos līdzekļus, lai pastāstītu savu stāstu, bet būtu ļoti priecīgs, ja kādam tas izmainītu viedokli par cilvēkiem, kuri ikdienā Latvijā lieto krievu valodu.
Protams, mums tieši krievu valoda ir daudz sāpīgāks temats vēstures dēļ, bet tajā pašā laikā jaunajai paaudzei tā dažreiz mēdz būt vienkārši saziņas valoda – vidē, kurā viņi ir auguši, tā ir runājuši. Tāpat kā, Kurzemē augot, tu runā ar vienu akcentu, un, Alūksnē augot, tu runā ar citu akcentu.
Kas varētu būt tas mazais tikumu vai pazīmju komplektiņš, kas latvieti padara par latvieti?
Es neuzskatu, ka ir jāstaigā cauru gadu ar valnīšiem. Man personīgi Latvija asociējas ar mājām, kur es esmu audzis, dzimis, kur ir mana ģimene. Man būtu grūti sevi asociēt ar kaut ko citu. Es varu aizbraukt mācīties vai strādāt ārzemēs, bet [tur] vienmēr esmu sajuties kā ciemiņš. Latviju veidojam mēs paši, un katram viņa ir nedaudz savādāka, un tas arī ir tas skaistākais. Man vairāk valstiskā piederība saistās ar sajūtām, nevis ar konkrētām tradīcijām vai atribūtiem.
Ar to nesaraujamo piederību vietai, kurā esi uzaudzis.
Tā vide, kurā esi uzaudzis, tur ir visas bērnības atmiņas – un kas var būt saldāks un patīkamāks par bērnības atmiņām! Tad visi kalni likās lielāki un visi vēji likās stiprāki.
Zinu, ka šī nav pirmā tava “Latvijas koda” filma. Kā līdz šim sadzīvo ar televīzijas laika formātu – 26 minūtēm? Vai tajās var pateikt visu, kas sakāms? Varbūt kaut kas tomēr paliek ārpus kadra?
Gribētos, protams, lai būtu garāks formāts tādēļ, ka mums ir trīs varoņi, un par katru varoni – divas tēmas: pirmā ir nacionālā piederība un otrā ir sportiskā puse. Vēlējos, lai cilvēki arī sajūt, ka tas ir profesionālais sports, ka tas nav tas pats, kas iziet trīsreiz nedēļā paskriet. Katram ir speciāli vingrinājumi, speciālas diētas, treneri, treniņu apstākļi, kuros viņi kļūst par pasaulē labākajiem. Līdz ar to, kad ir faktiski sešas mazas stāsta līnijas un kad tās jāiekļauj 26 minūtēs, tas ir ļoti liels izaicinājums.
Bet tajā pašā laikā varbūt pat labi, ka ir tikai 26 minūtes, jo tad filma ir tik koncentrēta, cik vien var būt, un nepieļauj kaut kādu liekvārdību, kas, iespējams, būtu pilnmetrāžas formātā. Tādēļ es pieņēmu spēles noteikumus un centos šo stāstu 26 minūtēs pastāstīt, cik labi es to vien varu.
