Seksa atspoguļojums latviešu kino ir diezgan briesmīgs. Intervija ar režisori Lieni Lindi

Latviešu jauno režisoru programmu Latvijas Televīzijas ciklā atklāj Lienes Lindes maģistra darbs “Septiņas neveikla seksa reizes” (2016) par jaunu kinorežisori, kura mēģina uzņemt savu pirmo filmu, par scenārija pamatu izmantojot savu seksuālo pieredzi. Režisores darbs 2017. gadā saņēma "Lielo Kristapu" kā labākā studentu filma, to arīdzan augstu novērtējusi ārzemju auditorija. Ar Lieni Lindi tikāmies, lai parunātu par to, cik jēdzīgi kopā savietot vārdus “jaunais” un “režisors” un ko patiesībā nozīmē taisīt studentu filmas. Tāpat Liene Linde atklāja, ka filmu “Septiņas neveikla seksa reizes” veidot viņu pamudinājis tas, ka latviešu kino seksa un seksualitātes atspoguļojums ir diezgan briesmīgs.

Miks Želvis: Zīmīgi šīs programmas kontekstā man šķiet tas, zinu, tev ir pretenzijas pret šo jēdzienu “jaunais režisors”. Vai tu vari paskaidrot, kādēļ tā?

Filma “Septiņas neveikla seksa reizes”

Filma skatītājiem būs pieejam no plkst. 22.30 LTV1 un replay.lv 

Liene Linde: Būtu labi, ja atmestu vārdkopu “jaunais” pavisam – ne tikai kino, bet arī citās sfērās. Vai nu tu esi režisors, vai neesi. Būtībā, ja tevi sauc par “jauno režisoru”, sanāk, ka ir kaut kāda psiholoģiska aizture saukt tevi pa īstam par “režisoru”. Ja tev ir filmas, tad kāpēc lai tu nebūtu režisors? Faktiski tu esi režisors tajā brīdī, kad tu pats sevi sāc tā saukt; citu validācija nav nepieciešama.

Par “jauno režisoru” dēvē neatkarīgi no tā, vai cilvēki ir gados jauni – kaut arī to mistisko “jaunības” robežu neviens nav novilcis – vai arī viņi tikko ir sākuši kino spert pirmos soļus. Man liekas, ka autori, kuru filmas iekļautas LTV “jauno režisoru” programmā, īsti “neiečekojas” nevienā no šīm kastītēm.

Tomēr ar lielu daļu režisoru ir tā, ka skatītāju masas viņu vārdi un viņu filmas vēl nav aizsniegušas.

Ja arī aizsniedz, tad vienalga tevi tā turpina saukt. Man liekas, šis vārdu savienojums ir vienkārši tāda preses, žurnālistu izveidota klišeja.

Tava filma jau, šķiet, ir tiešām ļoti lielu auditoriju sasniegusi – gan Latvijā, gan Eiropā dažādos festivālos izrādīta. Vai tu pati šajā sakarā kaut kā citādi sāc skatīties uz savu darbu vai režisora profesiju kopumā? 

Kādā ziņā?

Vai tas ir pašsaprotami, ka tavu filmu novērtē Dānijā, Čehijā, vai tas tomēr nāk kā pārsteigums un liek savu darbu vērtēt kaut kā citādi?

Ja tas būtu pašsaprotami, tad, man liekas, es būtu zudis cilvēks (smejas). Ja kāds veido mākslu un pieņem par pašsaprotamu, ka viņam par to tagad būs atzinība, tādam cilvēkam ļoti strauji vajadzētu likt visu malā un neko vairs nedarīt mākslā.

Man ir ļoti augsta paškritika – kā jau ļoti lielai daļai radošu cilvēku – līdz ar to es vienmēr esmu ļoti pārsteigta, ka vispār ir kaut kāda atzinība.

Es mēģinu pamazām mācīties, ka atzinība – tas ir “okei”, tas nav pārpratums. Nav jau svarīgi tas, kā es jūtos, bet svarīgi ir tas, vai tagad, kad esmu beigusi visus studiju procesus, kas visu laiku piespiež taisīt īsfilmas, ir motivācija darīt kaut ko tālāk un darīt varbūt šoreiz labāk un nopietnāk. Motivācija daļēji jāmeklē tajā, vai tas kādam ir vajadzīgs, līdz ar to tādā ziņā atzinība ir svarīga.

Man pašai nav ne jausmas, kāds ir mans īstais potenciāls, jo gan “Četri mielasti” (2013), gan “Septiņas neveikla seksa reizes” ir veidoti kā mācību darbi, respektīvi, pēdējā brīdī, kaut kā pa galvu, pa kaklu, pilnīgi bez naudas, paralēli mēģinot neiet vannasistabā pakārties no izmisuma. Respektīvi, neviens no šiem darbiem nav kaut kā “normāli” veidots – tā, ka tur tiešām būtu pa īstam tas, ko es būtu gribējusi pateikt. Līdz ar to tas, ka pat šādi veidotām filmām ir panākumi, dod sajūtu, ka varbūt man piemīt zināms potenciāls kaut ko būtisku izdarīt.

Vai, tavuprāt, ir iespējams filmu veidot “normāli”, tas ir, uzrakstīt pilnīgu scenāriju, uzzīmēt kadrējumu, jau galvā samontēt visu un realizēt tieši tā, kā iecerēts?

Vairums kolēģu jau tieši tā arī dara. Bet man tā katrā ziņā ir jauna teritorija. Man arī improvizācija uz laukuma ir ļoti būtiska, mērķtiecīga sastāvdaļa, kā neiestrēgt pašai savos priekšstatos, vienkārši jāļaujas tam, ko situācija diktē, un maksimāli jāiesaista visa grupa radošajā procesā.

Tad, ja es apgalvotu, ka tev kino ir vairāk juteklisks, nevis tehnisks process, vai tas būtu pareizi?

Vispār diezgan trāpīgi, jā. Tā ir ļoti laba dimensija, par ko vispār domāt...

Kino skolās it kā māca tehniskās prasmes, bet īstenībā mēģina vērt vaļā pieslēgšanos tai kaut kādai vārdos grūtāk nosaucamajai dimensijai, ko mēs varam arī saukt par jutekliskumu vai sajušanu.

Tas ir svarīgāk par tehniskām prasmēm. Tu kā režisors īstenībā vari neko nezināt par tehniskajām prasmēm – ar attēlu rīkojas operators, ar gaismām cits departaments. Tev ir būtībā vienkārši jājūt, vai notiekošais saslēdzas kaut kādā iekšējā simfonijā, ko neviens cits bez tevis nedzird.

Vai tu, veidojot filmas, domā par skatītāju? Arī tavā filmā izskan šis ironiskais jautājums: “Kāpēc man uz to jāskatās?”

Tas vienkārši ir tāds jautājums, ko tev visu laiku uzdod. Ja ne pasniedzējs, tad pičinga eksperti, un uz to nav iespējams atbildēt. Radošam cilvēkam – šajā gadījumā režisoram – galvā atkārtojas šis jautājums visu laiku: kāpēc kāds jāapgrūtina ar to, kā tu redzi pasauli? Bet ko tas vispār nozīmē – domāt par skatītāju – es nezinu.

Tajā pašā laikā – cik ļoti iespējams, taisot mācību filmas, ir domāt par skatītāju? Kas tad šīs filmas skatās? Kur viņas var noskatīties? Salīdzinoši filma “Septiņas neveikla seksa reizes” ir fenomenāli populāra.

[Latvijas] Kultūras akadēmijas filmas vispār jau pēdējā laikā kļuvušas ļoti populāras. Manas filmas gadījumā – katru reizi, kad to rāda starptautiskai publikai, vislielākās mokas sagādā vieta, kur ir iemontēts kadrs, kur uz ledusskapja ir Dāvja Sīmaņa seja ar uzrakstu “BADS”, kas bija uz “SestDienas” vāka.

Šī montāžas vieta bija uztaisīta konkrēti eksāmena skatei, jo biju plānojusi, ka filmu redzēs tikai pasniedzēji un kursabiedri.

Tajā kontekstā šis joks bija nenormāli smieklīgs, jo Dāvis bija mana maģistra darba recenzents, bet plašākā skatītāju auditorijā, jo īpaši ārzemnieku, neviens to nesaprot.

Savukārt festivālā Dānijā, kur filmai piešķīra balvu, žūrijas locekle, sirma kundze, kino pasniedzēja, kas droši vien redzējusi visu, uz skatuves uzdeva jautājumu par filmas vietu, kur Juris Simanovičs izpilda dziesmu “Kad nekas nav palicis tevī”, šī dziesma filmā ir titrēta angliski. Kundze lūdza man publiski izskaidrot, kas tas tāds bija, jo viņa nekad neesot redzējusi kino “kaut to tik dīvainu”. Tad es mēģināju skaidrot, kas ir Raimonds Pauls, padomju laiku dzeja, zemteksts…

Bet fakts ir tāds, ka, šo ainu uzņemot un montējot, nevienā brīdī nerēķinājos ar kaut kādiem hipotētiskiem ārzemju skatītājiem.

Kā dzima šīs filmas ideja?

Ideja dzima diezgan sen. Pēteris Krilovs lika sākt domāt par nākamo darbu jau iepriekšējā vasarā, līdz ar to bija jānosprauž kāda ideja. Mans izejas punkts bija tāds – tā kā tas ir maģistra darbs un man ir studentam dotā brīvība eksperimentēt, es gribēju izmēģināt lietas, kuras es neesmu līdz tam darījusi. Nofilmēt dialogu es māku, bet kas ir tas, ko es nemāku?

Viens no punktiem bija tas, kas man latviešu kino pietrūka – man liekas, ka seksualitātes un seksa tēmas atspoguļojums ir diezgan briesmīgs.

Vai nu sekss vispār tiek izlaists no naratīviem kā kaut kas nesvarīgs, vai arī, ja tāds ir, tad tas ir kaut kāds ļoti dīvains latviešu sekss. Sapratu, ka man šīs dimensijas pietrūkst un to varētu papētīt. Otrs – es gribēju pamēģināt pati spēlēt kā aktrise.

Sākumā tiešām oriģinālajā scenārijā bija septiņas seksa ainas, bet tas bija vienlīmeņa naratīvs. Tas, ka es taisu filmu, un tas, ka es spēlēju to, kā es taisu filmu, scenārijā nāca ļoti vēlu. Līdz ar to vairākas ainas izkrita no filmas.

Vai jau pašā sākumā paredzēji, ka filma nebūs kautrīga un tajā būs kailskati?

Jā, bet tā izvērtās daudz atklātāka, nekā es biju iecerējusi, jo aktieri bija ļoti atvērti un drosmīgi, un teica: “Jā, labi! Darām visu.” Es patiesībā pat tik daudz no viņiem neprasīju. Laukumā valdīja uzticēšanās un atvērtības gaisotne, jo bija ļoti neliela filmēšanas grupa. Aktieri redzēja, ka es pati nekautrējos pārkāpt robežas, un tas viņus ļoti iedvesmoja.

Līdz ar to rezultāts ir daudz vaļsirdīgāks un atklātāks, nekā bija iecerēts.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti