No 7. līdz 17. septembrim kinoteātros „Splendid Palace”, „Kino Bize” un „K Suns” ar vairāk nekā 120 filmām 9 programmās norisinās Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Par festivāla gaitu un programmā iekļautajām filmām ik dienas ziņo arī Latvijas Kultūras akadēmijas studenti – jaunie filmu kritiķi un kino profesionāļi.
Vērtējums: ❇️ ❇️ ❇️ ❇️ (4/5)
Vizuāla biogrāfija
Marijas Šrāderes filma "Stefans Cveigs: Ardievas Eiropai" ir stāsts par austriešu rakstnieku Stefanu Cveigu, kurš 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Vācijā valda nacistu režīms, izceļo un apmetas uz dzīvi Amerikā. Tā kā Cveigs ir labi pazīstams literāts, Ņujorkā, Riodežaneiro un citās pilsētās rakstnieku uzņem ar prieku un apbrīnu, kamēr pats autors ir spiests atstatus noraudzīties uz Eiropas bojāeju.
Filma ir ne vien par rakstnieku, bet arī par cilvēku, kurš nespēj rast mieru svešumā.
Literāra darba forma
Interesanti, ka režisore izvēlējusies filmu sadalīt nodaļās, atvēlot dažādiem Cveiga dzīves pagrieziena punktiem atsevišķas nodaļas. Literārā darba izteiksmes līdzekļi bija jūtami arī filmas dialogos, kuri līdz ar to brīžiem seansa apmeklētājus nogurdināja, jo bija izmantoti lielā apjomā un blīvā skaitā, radot iespaidu, ka tiek lasīts romāns.
Tomēr komplicētā dialogu struktūra vienlaikus ļāva saskatīt tēla pretrunas, atklājot Cveiga iekšējo sašķeltību.
Tēla dinamika
Stefana Cveiga ģeogrāfiskā atrautība no Eiropas izveidojusi arī atsvešinātu tēlu uz ekrāna. Rakstnieks, kurš kādā epizodē nepārprotami liek noprast, ka tic patiesajam un labajam cilvēkos un Eiropai, kur reiz nevajadzēs pases, uz ekrāna burtiski sadalās šūnās, jo prāta otra puse atduras pret realitātes apziņu. Iespējams, ka, pat dzīvojot atstatus no kara, viņa prātā kara šausmas, ko piedzīvo Eiropa, ir vēl postošākas, nekā viņš jebkad spētu to iztēloties.
Režisores izvēle nerādīt kara postu tieši, iztiekot bez vizuāla attēla intervences kopējā filmas struktūrā, ļauj būtiskam filmas apstāklim saplosīt tēlu no iekšienes.
Attēla tehniskais risinājums
Filmas attēlu varētu raksturot īpaša garo kadru izvēle, kas sākumā skatītājam atklāj filmas galveno varoni un noslēdz filmu ar kompozicionāli un vizuāli piesātinātu epizodi, kurā izmantots spogulis. Filmas kopējā attēla risinājumu raksturo statiskums, radot sajūtu, ka Cveigs ir gluži vai iekonservēts pasaules izmisumā un zemē, kurā viņu novērtē vairāk nekā mājās.
