Recenzija filmai «Zāģeri»: Viss sarežģītais ir vienkāršs

Ivara Zviedra jaunākā pilnmetrāžas dokumentālā filma “Zāģeri” pirmizrādi piedzīvoja šī gada 1.decembrī. Filma jau režisoram raksturīgā veidā stāsta par “vienkāršo cilvēku ikdienu”. Taču šis apzīmējums “vienkāršais” ir pretrunīgs un visai negodīgs pret filmas varoņiem, jo savā būtībā tie nemaz nav “vienkārši”, gluži pretēji – sarežģīti, savos lēmumos šaubīgi un mazliet dzīves nomākti. Lai gan sākumā filma vedina skatītāju domāt, ka tā būs par lokālu problēmu mežsaimniecības nozarē, neilgi pēc tam kļūst skaidrs, ka sarežģītā darba problēma slēpj Zviedrim tik ļoti interesanto cilvēku.

Filmas "Zāģeri" varoņi ir pakļauti nebeidzamai izvēlei, kas padara šo filmu tik pietuvinātu un neatrautu no dzīves. Zāģeru priekšnieku Romānu nomāc parādi, zāģeri, kuri pretēji noteikumiem mājā dzer, klienti, kas neatdod laicīgi naudu, savukārt paši zāģeri domā, kā nopelnīt sev un savai ģimenei, kas palikusi mājās, kā saglabāt attiecības ar mīļotajām sievietēm un kā sadzīvot ar citiem zāģeriem.

Mazās un lielās traģēdijas tāpat kā dzīvē nepamet arī Ivara Zviedra filmas kopējo stāstu. Lai gan mums patīk šīs filmas saukt par “mazo cilvēku stāstiem”, tie savā nolemtībā, neizbēgamībā un traģiskumā kļūst lieli.

Filmas vizuālo kadru virkni brīžiem papildina mežā krītošie koki, kas dod vizuālu ieskatu zāģeru vienmuļajā un smagajā darbā. Lai gan filmas veidotāji skaidro, ka mežs, kurš lēnām pārvēršas kailcirtē, noraugās uz zāģeru ikdienas peripetijām, es sliecos domāt, ka daudz spēcīgāku metaforisko saiti tas veido ar sarūkošo zāģeru darba vietu skaitu, kas tiek pieteikts kā filmas apstāklis jau pašā sākumā. Taču līdzās liriskai apcerei par zāģeru ikdienu, vizuāli estētiskie kadri asignē dramatisku sasprindzinājumu. Arī tehniski koki lielākoties filmēti krītot nevis nokrītot, respektīvi, kadrs koncentrējas uz darbību, nevis fiksē sekas. Līdz ar to

kadri, kas ietver tik dinamisku, smagnēju un simbolisku darbību, arī filmas kopējā stāstā iekodē dramatisku smagumu.

Turklāt šo kadru konstantā atkārtošanās (pēc būtības tie visi ir vienādi) rada arvien lielāku graduālo pāreju no meditatīvas un ainaviskas kadru virknes līdz neizbēgamai un liktenīgai darbībai kadrā.

Režisors Ivars Zviedris arvien uzticas lineārā stāsta struktūrai un neuzbāzīgai, bet vienmēr darbībā esošai kamerai, kas ļauj skatītājam koncentrēties uz filmas galveno elementu – stāstu. Zviedra vēlme dokumentēt parādību Latvijas mežsaimniecības darba tirgū kļūst par labu pamatu, lai fiksētu “rafinētāko dzīves īstenību”, kādu dokumentālais kino vispār spēj radīt (ja vispār spēj).

Jāsaka, ka šī tuvināšanās varoņiem un nepārtraukta izpētes procesā esošā kamera un režisors/operators vienā personā patiešām ļauj uz mirkli sajust dokumentācijas šķietamo esenci, taču Zviedra gadījumā ikdienišķā spriedze un grūtsirdība, kas tieši vai netieši caurstrāvo visu filmu, ir montāžas nopelns. Tieši šī iemesla dēļ nevar teikt, ka filma izvairījusies no autora radītas konfrontācijas, jo neviens dzīves notikums jau nav montēts. Kompresētā konflikta attīstību filma iegūst tieši precīzās montāžas dēļ. Savulaik Ivara Zviedra filmas “Dokumentālists” (2012) varone Inta teica, ka radīti apstākļi (respektīvi, konflikts) nav dzīve. Iespējams, viņa tobrīd pat nenojauta, cik fundamentāli precīzs šis izteikums ir attiecībā pret kino mediju.

Interesanti, ka režisoram izdevies turpināt jau filmā “Dokumentālists” apskatīto tēmu par dokumentālā kino veidotāja vietu pie kameras un attiecībām ar filmas varoni. Arī šajā filmā nav izdevies izvairīties no dokumentālista ieceres aizmirst par kinokameru, gluži pretēji. Filmas lineāro stāstu pārtrauc kāda negaidīta epizode, kas izjauc līdz šim mierīgo, advancēto un diskrēto kameru. Kādas iedzeršanas laikā starp varoņiem izceļas konflikts, un skatītājs, vērojot notiekošo caur statisku kadru, pēkšņi “aizpeld” kopā ar kameru, kuru režisors ķīviņa laikā pamanās noķert. Šī situācija turpinās, jo pēc mirkļa aizkadrā pēkšņi dzirdama arī viņa balss, kas aicina varoņus nomierināties. Lai gan šī epizode uzstādījuma dēļ disonē ar kopējo filmu, tā ļoti piestāv līdzšinējai režisora daiļradei.

Kopumā filma “Zāģeri” patiešām nepretendē būt šokējoša, bet cilvēcīga gan. Un tas ir pašsaprotami, ja pieņem, ka viss sarežģītais ir vienkāršs.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti