«Melānijas hronikas» pirmizrāde Krievijā notiek skatītāju pilnā zālē

Režisora Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika” piedzīvojusi pirmizrādi Krievijā. Filma, kas vēsta par 1941. gada jūnija deportācijām, trešdienas vakarā atklāja Baltijas valstu kinofestivālu Sanktpēterburgā.

Pēterburgā ne tikai ierasti atver tiltus kuģu satiksmei pa Ņevu, bet arī ceļ tiltus starp kultūrām. Līdz 27. maijam šeit notiek Baltijas valstu kinofestivāls.

Divas komēdijas, divas drāmas, viena dokumentālā filma un viena jubileja – Latvija, Lietuva un Igaunija gatavojas simtgades svinībām un demonstrē savas labākās filmas Krievijas kultūras galvaspilsētai. Latviju festivālā pārstāv Ināras Kolmanes dokumentālā filma “Ručs un Norie” un Viestura Kairiša spēlfilma “Melānijas hronika”, kas vēsta par visu trīs Baltijas valstu traģiskajām vēstures lappusēm.

Tāpēc šī filma atklāja festivālu – vienas latviešu ģimenes stāsts apvieno gan latviešus, gan lietuviešus, gan igauņus.

“Lēmums rādīt “Melānijas hroniku” kā pirmo bija visu triju lēmums, jo filmas tēma ir aktuāla pilnīgi visām mūsu valstīm. Kā jūs ziniet, tad 1941.gada jūnijs ir kopīgs mūsu valstīm ar izvešanām,” stāsta Latvijas ģenerālkonsule Sanktpēterburgā Irina Mangule.

Pats Kairišs Sanktpēterburgā LTV atzina, ka Krievijā šobrīd ir ļoti sarežģīti taisīt filmas par šādu tematu. “Krievijai ir ļoti selektīvs skatījums uz vēsturi. Kad es filmu iecerēju, man bija doma filmēt Sibīrijā, un mēs mēģinājām uzrunāt dažas kompānijas, kurām ir tāda sadarbība. Viņi teica – “Ar šādiem projektiem, lūdzu, nenāciet! Pie mums tādiem nauda netiek dota”,” norādīja Kairišs.

Deportāciju temats ir viens no galvenajiem latviešu vēsturiskās atmiņas stūrakmeņiem, bet Krievija joprojām netic, ka tas viss tiešām notika – tā Kairišs.

Taču festivāla atklāšanas vakarā zālē nav kur adatai nokrist. Pēc filmas – diskusija ar autoru.

Piemēram, skatītāja Vita Valakaite saka, ka “filmas ir ievērības vērta”.  “Es neesmu vīlusies, jo tika parādīta ne tikai kāda viena konflikta puse – balta vai melna, bet tika parādīta dzīve - kāda tā bija,” norāda Valakaite. Daļēji cits skatījums ir citai skatītājai Irinai Šitovai.  “Filma paplašināja manas zināšanas par to periodu, bet man liekas - darbs ir nedaudz vienpusīgs, jo es neticu, ka jebkuros apstākļos nevar parādīties kāds labs cilvēks…,” stāsta Šitova.

“Filma ir smaga un nopietna. Tas liek atcerēties vēstures otru pusi, jo visu laiku mums tika mācīta tikai viena versija,” pārdomās dalās skatītājs Andrejs. “Bet tagad Latvijas režisors parāda mums citu versiju. Jāņem vērā, ka filma ir balstīta uz autobiogrāfijas pamatiem. Visa informācija ir no tiešā avota,” norāda skatītājs Andrejs.

Kairišs patlaban strādā pie jaunās spēlfilmas "Pilsēta pie upes" -  arī par Otro pasaules karu. Mākslinieks darbosies sev jaunajā žanrā – traģikomēdijā. Režisors atklāj, ka tas būs vientiesīgā cilvēka skatījums uz vēsturisko notikumu virkni Latvijas teritorijā, sākot ar Ulmaņa laikiem.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti