Marta Herca un “Mans kauss plūst pāri malām”
Režisore Marta Herca studējusi žurnālistiku Latvijas Universitātē, pēc tam teju desmit gadu nostrādājusi pētījumu centrā “Providus”. Paralēli radusies interese par fotogrāfiju un, savienojot šīs abas šķautnes, parādījusies vēlme pievērsties dokumentālā kino žanram.
“Man liekas, ka līdz režisora profesijai īsti neesmu nonākusi. Gribētos vēl pastudēt, saprast, kā novērot cilvēkus tā, lai viņi netēlo un pielaiž sev pēc iespējas tuvāk klāt,” pieticīgi stāsta Marta.
Tieši tad, kad Marta jutusies nogurusi no nevalstiskā sektora, izdzirdējusi par iestājeksāmeniem Latvijas Kultūras akadēmijas filmu režijas maģistrantūrā: “Es atnācu bez jebkādas pieredzes. Jutu, ka uz mani tur raugās ar šķību skatienu: “Tā... Kas tas tāds ir?”.”
Studiju laikā Marta kā traka skatījusies zviedru režisora Roja Andersona filmas, savulaik ļoti aizrāvuši arī Džima Džārmuša un Tima Bērtona darbi: “Man patīk lēnas filmas, kuru galvenajās lomās ir dīvaiņi, ar kuriem nekas labs nenotiek.” Lielu iespaidu uz Martu atstājusi Kopenhāgenā redzētā dāņu fotogrāfa Jākoba Holdta izstāde “American Pictures” ar fotogrāfijām no vienkāršu cilvēku ikdienas ASV 1970. gados, kas vēl vairāk likusi apzināties, ka viņu saista tieši dzīve savā neizskaistinātajā īstenībā: “Spēlfilmu režisori veido paši savu pasauli, un tad tā izrādās ģeniāla. Man liekas, ka pasaule jau ir šeit, tikai jāatrod forma, kādā to fiksēt. Šobrīd es meklēju veidu, kā tieši es to varētu izdarīt vislabāk.” Viņas pirmais mēģinājums iemūžināt apkārt notiekošo ir dokumentālā filma “Āgenskalna portreti”, kas stāsta par šī rajona "inčīgākajām" vietām un pieciem cilvēkiem, kuri tās pastarpināti apdzīvo.
Martai šķiet, ka ar spēlfilmām nodarbojas cilvēki, kurus gatavi rakties sevī, bet ar dokumentālo kino – tie, kurus vairāk interesē citi un vide ap viņiem: “Ir sajūta, ka es savā 20 minūšu garajā spēlfilmā jau visu par sevi esmu pateikusi. Man vairs nav, ko teikt.” Ideja diplomdarbam “Mans kauss plūst pāri malām” radusies, sastopot galvenā varoņa prototipu, kas iedvesmojis savu personību ar visām tās nebūšanām iedzīvināt filmā.
“Tas ir stāsts par neiederēšanos un vientulību vidē, kurā esi nonācis tieši tāpēc, ka vēlies izbēgt no šīm sajūtām un piedzīvot kopā būšanas prieku,” filmu raksturo režisore.
Daudzi cilvēki šo beznosacījuma pieņemšanu meklē baznīcā, tomēr arī tas ne vienmēr izdodas: “Galvenais varonis Roberts dzīvo ar domu, ka labākais, kas ar var notikt, ir dzīve saskaņā ar Dievu. Tas ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs." Taču šķietami ideāli uzkonstruēto neveiklā un biklā Roberta pasauli izjauc kāda meitene, kas neaicināta iezogas viņa domās un sajūtas.
“To, ka vispār nonācis līdz šādai situācijai, viņš uztver kā nodevību pret Dievu,” stāsta Marta. Filma “Mans kauss plūst pāri malām” publikai jau rādīta festivālā “Patriarha rudens”, Smiļģa bārā un Baltajā naktī.
Nākotnē viņai ir iecere vēl divām dokumentālajām filmām. Viena būs par meitenēm, kas Latvijā nodarbojas ar prostitūciju, bet otra – par Aknīsti pēc Otrā pasaules kara, kad vienas dienas laikā iedzīvotāju skaits šajā mazajā ciemā holokausta rezultātā no 400 samazinājies uz pusi: “Aknīste man ir mīļa ar to, ka bērnībā pavadīju tur vasaras." Šobrīd Marta strādā Rīgas Stradiņa universitātē, lasot lekciju kursu multimediju studentiem.
Valērijs Oļehno un “Pa Pa”
Valērijs pabeidzis horeogrāfu apakšprogrammu Latvijas Kultūras koledžā, 15 gadu nodarbojies ar ielu un laikmetīgo deju, no kuriem piecus bijis arī Olgas Žitluhinas deju kompānijā. Par kinorežisoru viņš kļuvis drīzāk nejaušības un apstākļu sakritības rezultātā: “Horeogrāfija jau tā pati režija vien, tikai ar papildu izteiksmes līdzekļiem." Nolēmis iestāties Latvijas Kultūras akadēmijas kino režijas maģistrantūrā un studiju laikā uzņēmis vairākas eksperimentālas un spēles īsfilmas, tostarp arī pagājušajā gadā festivālā “Lielais Kristaps” labākās studentu īsfilmas nominācijai izvirzīto filmu “Konflikts”. Valērija “maizes darbs” ir fotografēšana un dizains, ar ko viņš nodarbojas paralēli mākslas projektiem režijā un horeogrāfijā.
Ideja filmai “Pa Pa”, kas stāsta par sarežģītām jeb pat īsti neesošām tēva un dēla attiecībām, radusies pirms diviem gadiem, kad Valērijs pats kļuvis par tēvu: “Formai, kādā runāt par šīm attiecībām, pamatā gan bija mana drauga pieredze." Īsfilmu veidošanu Valērijs joprojām uztver kā mācību procesu, lai “uzkačātu muskuļus” savai pirmajai spēlfilmai.
“Šobrīd es neiespringstu un turpinu "kačāties",” saka Valērijs. Režisoram esot vairāki scenāriju aizmetņi viņa nākamajām filmām, tomēr lielākais ikdienas ienaidnieks kā jau daudziem jauniem un spējīgiem cilvēkiem esot laiks.
Īsfilma “Pa Pa” šī gada kino festivālā “Lielais Kristaps” tika atzīta par labāko īsmetrāžas spēlfilmu, kā arī saņēmusi labākā režisora un labākā galvenās lomas atveidotāja godalgas. Filma piedzīvojusi arī starptautiskus panākumus, paviesojoties “Kotbusas” festivālā Vācijā, “Kinošokā” Krievijā un “Skanorama” Lietuvā. Divos pēdējos no tiem “Pa Pa” ieguvusi specbalvas: “Lietuvā filma tika novērtēta par “reālistisku vīrišķības attainojumu”, par ko gan lielākie nopelni pienākas galvenās lomas atveidotājam – aktierim Andrim Keišam."
Runājot par Latvijas kino nozari kopumā, Valērijs ir lakonisks: “Visi jau čīkst, ka nav naudiņas. Es arī pačīkstēšu. Tomēr forši, ka par spīti visam kaut kas tomēr tiek darīts. Tikai darot, var kaut ko sasniegt. Žēl, ka kino nozarē tas lielā mērā notiek uz entuziasma pamata.”
Viesojoties ārzemju festivālos, Valēriju pārsteigusi Ukrainas režisoru jauda un apgriezieni: “No šīs valsts varam gaidīt pārsteigumus. Krīze ir kļuvusi par pamatu spēcīgai radošajai darbībai par spīti naudas trūkumam”.
