Madara Dišlere un “Vējš pelēkās priedes nolauza”
Laikā, kad Madara beigusi vidusskolu, Latvijā speciālas mācību programmas režisoriem vēl nav bijis. Sākusi mācīties citas, ar kino nesaistītas lietas, bet paralēli viņas dzīve jau kopš bērnības bijusi ar lielo ekrānu cieši saistīta: “Piecu gadu vecumā režisors Varis Brasla mani izvēlējās Idas lomai filmā “Emīla nedarbi”. Pēc diviem gadiem nofilmējos epizodiskā lomā vēl vienā Vara Braslas filmā – “Aija”. Pēc tam mana mamma sāka strādāt kino nozarē, tāpēc mana bērnība pagāja filmēšanas laukumā un, godīgi sakot, ar mani, līdzīgi kā citiem kino vecāku bērniem, notika tas pats – arī es sāku darboties kino un ar to saistīju savu profesiju."
Kad Latvijā ticis filmēts viens no pirmajiem Krievijas seriāliem, Madara uzmeklējusi producentu un piedāvājusi darīt jebko, lai tikai varētu līdzdarboties un iegūt pieredzi tik liela mēroga projektā: “Kļuvu par to cilvēku, kurš izmitina un sagaida aktierus, pavada viņus no lidostas uz viesnīcu un filmēšanas laukumu. Vēlāk šajā pašā filmā tiku jau pie iespējas koordinēt filmēšanas grupas transportu!”.
Tā palēnām mazāki darbiņi pārauguši arvien lielākos, Madarai strādājot reklāmā, filmu ražošanas departamentā un lielākoties veicot režisora asistenta pienākumus. Astoņus gadus kopš brīža, kad Madara beidza vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmija beidzot izveidoja atsevišķu programmu kino režisoriem, kur arī viņai izdevās iestāties. Pakāpeniski sākās darbs pašai pie savu filmu projektiem.
Madaras diplomdarba “Vējš pelēkās priedes nolauza” ideja radusies, izlasot interviju ar fotogrāfu Andreju Grantu: “Viņš atklāja stāstu par kādu kadru, ko ļoti vēlējies nofotografēt, bet tā arī nav varējis atrast īsto brīdi, kad nospiest fotoaparāta pogu. Pie ezera vienlaicīgi atradās trīs dažādi cilvēki, it kā tepat viens otram blakus, taču vienlaicīgi tik tālu – katrs iegrimis savā pasaulē un izdzīvojot katrs savu personiskās dzīves mirkli."
Madarai, veidojot filmu, gribējies saprast, kas katru no viņiem atvedis uz šo vietu šai brīdī un kas varētu būt tas, ko tie tobrīd tur izdzīvo, uztausīt katra individuālo stāstu un fotogrāfa tēlam filmā likt tomēr īstajā brīdī nospiest slēdzi, iemūžinot šo visu varoņu kopīgo mirkli. Darbība risinās nelielā Latvijas lauku mazpilsētā starp cilvēkiem, kuri tiecas piepildīt dzīvi ar saturu, kas neizbēgami sastāv ne tikai no darba, kleitām un bulciņām, bet arī – nedaudz dzejas un jūtām. Filma pagājušajā gadā tika nominēta festivāla “Lielais Kristaps” labākajai studentu filmai, kā arī rādīta Krievijas festivālā “Kinošok” un Latvijas kino, mūzikas un mākslas festivālā “RojaL” un “Positivus”.
Šobrīd Madara grasās pabeigt savu nākamo īsfilmu “Dārznieks”, kas bijusi viena no atbalstītajām Nacionālā kino centra izsludinātajā debijas filmu ražošanas konkursā. Paralēli Madara ar savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas “Paradīze 89” scenāriju, kas ir viena no 13 filmām, kurai piešķirsts atbalsts, piedalās konkursā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”. Filmā tiks stāstīts par 1989. gada notikumiem Latvijā no deviņgadīgas meitenes skatpunkta. Šis stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem, un tā pamatā ir notikumi un izjūtas, kuras deviņgadīgā Madara piedzīvoja laikā, kad Latvija devās ceļā uz neatkarību, bet viņa pati izdzīvoja savu pieaugšanas ceļu.
Runājot par nozari kopumā, Madara saka – esot sajūta, ka kino atdzīvojas un beidzot notiekot kaut kāda kustība: “Ļoti daudzi kaut ko pa saviem stūrīšiem dara, un ir prieks, ka šad tad arī rod drosmi un iespēju izlīst laukā no tā plašākai sabiedrībai. Manuprāt, kino ledus ir sakustējies un tie, kas vēlas kaut ko teikt caur kino, atrod iespēju to darīt."
Jurijs Skorobogatovs, “Vectēvs” un “Skrūvgriezis”
Jurijs pabeidzis Latvijas Universitātes ģeogrāfu maģistra programmu, taču jau bakalaura studiju otrajā kursā bez iepriekšējas pieredzes sācis strādāt kā video operators. Pēc tam iestājies Latvijas Kultūras akadēmijā, lai apgūtu operatora profesiju: “Mācoties operatoros, studiju darbu veidošanai vajadzēja sadarboties ar režisoriem. Viss izvērtās tā, ka tie režisori, ar kuriem kopā strādājām, akadēmiju pameta, un man nācās iesākto pabeigt vienam pašam. Sapratu, ka mani ļoti interesē arī režisora darbs."
Filmu radīšanas process Juriju aizrāvis jau bērnībā. Viņš atceras epizodi, kā kopīgi ar brālēnu nolēmuši, ka nav ko sēdēt, rokas klēpī salikušiem, tāpēc labāk uzfilmēt kādu filmu. Jurija brālēna tēvs tieši bija iegādājies videokameru, un abi ķērušies pie filmu veidošanas, kuras montējuši, izmantojot divus videomagnetafonus. Šobrīd Jurijs pelna iztiku kā operators, darbojoties dažādos televīzijas projektos. Kopīgi ar režisori Santu Skuteli viņš strādā pie dokumentālās filmas par Latvijas zinātnieku Vjačeslavu Kaščejevu, kā arī raksta scenāriju pats savai pirmajai pilnmetrāžas filmai.
Filma “Vectēvs” ir Jurija 3. kursa darbs, ko viņš, vienpersoniski darbojoties režisora un operatora ampluā, veidojis kā vēsturisku rekonstrukciju: “Pirmo reiz sajutu, kā manī iekšā cīnās režisors un operatoru. Vajadzēja izdarīt smagu izvēli, lai noteiktu galveno līniju." Tas ir dokumentāls stāsts par ģimeni, kuras vectēvs, iespējams, Otrā pasaules kara laikā ne tikai projektējis koncentrācijas nometnes, bet arī bijis šī būvniecības uzņēmuma akcionārs: “Neviens nezināja, vai tā ir patiesība vai baumas, bet šī ģimene bija uzzinājusi par 26 koncentrācijas nometnēm Tallinā, no kuru būvniecības varētu būt nācis viņu ģimenes mantojums."
Jurijs ģimeni atradis, pateicoties paziņam, ebreju rakstniekam Leonīdam Kovaļam, kuram šie cilvēki paši uzrakstījuši, cerot, ka viņš, pētot holokausta vēsturi, varētu būt par šo gadījumu kaut ko dzirdējis: “Ģimenei vajadzēja saprast, ko ar šo informāciju darīt. Savā veidā izpirkt dzimtas grēkus.”
Jurija otra filma “Skrūvgriezis”, kas tiks demonstrēta LTV7 pēc nedēļas, ir viņa režisora maģistra studiju diplomdarbs: “Tā ir melnā kriminālkomēdija, kuras centrā ir stāsts par ekonomisku noziegumu, kas saistīts ar grūti konvertējamu valūtu. Nav nekāds intelektuāls gabals, bet aizraujoša, dinamiska izklaides filma." Pie scenārija viņš strādājis kopā ar akadēmijas piesaistīto mācībspēku, Ņujorkas kinoskolas profesoru Borisu Fruminu: “Es vēlējos izveidot žanra filmu. Manuprāt, tieši žanrs ir tas, kā Latvijā šobrīd ļoti pietrūkst. Visi ir tik ļoti aizrāvušies ar tā saucamo art-house, ka tas jau pats par sevi sāk kļūt par tādu kā vietējo žanru." Darbs melnās kriminālkomēdijas žanrā aizsācies ar piecu minūšu garo īsfilmu “Pie robežas”, kas vēsta par cigarešu kontrabandistiem Latgalē: “Cilvēki, kuri nodarbojas ar likuma pārkāpšanu, ir rīcības cilvēki. Viņi nesēž un īpaši nepašrefleksē, bet kaut ko dara!”
Filma “Skrūvgriezis” četrreiz rādīta kinoteātri “Cinnamon”, kur tāpat kā “Baltās nakts" filmu skatē ieguvusi skatītāju simpātiju balvu: “Komēdijas žanrs ir vieglākais ceļš, kā redzēt skatītāju reakciju. Ja viņi smejas, kaut kas ir sanācis!”. Jurijs esot arī izlobījis, kāda ir mūsdienīgas komēdijas veiksmes formula: “Tur jābūt nedaudz cinismam, nacionālismam un idiotismam. Tad viss izdosies”.
Uz kino nozari kopumā Juris skatās pozitīvi, kā galveno mīnusu minot vien to, ka ar šo darbu diemžēl grūti nopelnīt: “Ļoti labi, ja cilvēks prot darīt kaut ko vēl. Tomēr labā ziņa ir tā, ka tehnika kvalitatīvai filmēšanai kļūst arvien lētāka un pieejamāka. Lai cilvēks parādītu, uz ko viņš ir spējīgs, vairs nevajag ļoti daudz naudas." Jurijs norāda, ka būtu labi, ja Latvijā turpinātu attīstīties kino serviss, kas šobrīd ir apstājies galvenokārt Krievijas valūtas krīzes dēļ: “Ja cilvēki, kas strādā nozarē, ir nodarbināti nevis trīs mēnešus, bet visu cauru gadu, Latvijas kino attīstība no tā tikai iegūst. Mēs paši šogad esam radījuši tikai vienu pilnmetrāžas filmu. Par kādu industriju pagaidām vispār var runāt?”. Kā zīmīgu viņš atzīmē aizpagājušo gadu, kad parādījušās vairākas labas kvalitātes pilmetrāžas filmas, par kurām nav bijis kauns: “Tas uzmundrināja arī jauniešus, kas šobrīd vēl apgūst vai tikai domā izvēlēties šo profesiju."
