Kristiāns Riekstiņš un “Lācars”
Kristiāns šobrīd mācās Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) 4. kursā un veido studiju beigu diplomdarbu vuārisma trillera žanrā ar 1980. gadu film noir elementiem.
“Seksuālas novirzes, noziegumi un tādā garā,” komentē pats režisors. Mācoties 11. klasē, Kristiāns nonācis pie secinājuma, ka kaut kas dzīvē vispār būs jādara. “Man tā kā viss padevās, bet nekas nepatika. Sapratu – ja man nepatīk nekas no tā, kas ir skolā, ir jādara kaut kas tāds, ko tur nemāca. Izvēlējos kino."
Vidusskolas laikā sācis apmeklēt Ditas Rietumas aizsākto “Kinoskolu” un pastrādājis praksē filmas “Sapņu komanda” mākslas departamentā, lai saprastu, vai, sākot studēt kino, “neiegrābsies”.
Filma “Lācars” ir Kristiāna 3. kursa darbs. Akadēmijā ticis dots uzdevums veidot žanra kino, un Kristiāns izvēlējies sev sirdij tuvo sazvērestības apakšžanru.
“Pēc dabas esmu skeptiķis un nedaudz pesimists, bet man šķiet, ka filmas jātaisa par lietām, ko nesaproti un gribētu saprast," stāsta režisors. Uz piebildi, ka parasti cilvēki izvēlas tieši pretējo – radīt darbus par sev saprotamu pasauli, Kristiāns reaģē zibenīgi.
“Ja taisi tikai par to, ko saproti vai esi pieredzējis, dzīves laikā var rasties tikai pāris labu filmu. Varbūt ir cilvēki, kas daudz labāk reflektē to, kas ar viņiem notiek. Es gribu veidot kino par to, kas mani drīzāk interesē, nevis es to saprotu,” saka Kristiāns.
Režisors filmas stāsta pamatā izvēlējies mūsdienīgā formā apspēlēt Bībeles mītu par Lācaru: “Pēc filmas uzņemšanas esmu savā ziņā iemācījies vairs tik skeptiski neskatīties uz cilvēkiem, kas kaut kam tic. Ir jābūt uzmanīgākam savos vērtējumos."
Klasiski tādās mūsdienu sazvērestības teoriju filmās kā “Nogalināt ziņnesi” vai “Meitene ar pūķa tetovējumu” galvenais varonis ir žurnālists, jo tā ir profesija, kuras pārstāvjiem dabiski piedien tieksme par jebkuru cenu “uzrakt” patiesību. Arī filmas “Lācars” galvenā varone ir jauna un darbā nenovērtēta žurnāliste, kura alkst sevi pierādīt.
“Šis tēls ieskicē jaunības maksimālismu, kad šķiet, ka viss ir zināms, saprotams un vajag tikai iespēju tikt pie vārda. Taču, saskaroties ar šādu situāciju, saproti, ka nemaz neesi gana pieredzējis, lai tiktu ar to galā,” skaidro Kristiāns. Filma festivālā “Lielais Kristaps” izvirzīta nominācijās kā labākā filma, labākais režisors un labākā aktrise. Šobrīd norit intensīvs darbs pie filmas pieteikšanas starptautiskiem kinofestivāliem.
Kristiānam ir žēl, ka Latvijā žanra kino joprojām netiek uztverts nopietni un tiek uzskatīts par zemākas kvalitātes mākslas darbu.
“Arī, piemēram, Islandē vēl pirms pāris desmitgadēm neeksistēja kriminālās literatūras žanrs, bet tagad parādījušies pāris autori, kas pasaulē “iet šņakstēdami". Tas tāpēc, ka ir mainījušās domas par literatūru kā tikai augsto mākslu – kaut ko cēlu un filozofiski sarežģītu. Brīdī, kad cilvēki patiešām sāk strādāt žanrā un dara to labi, šis viedoklis mainās,” uzskata jaunais režisors.
Kristiānam nepatīk, ka latviešu kino tiek dotas atlaides tikai tāpēc, ka uz kopējā fona tas neizskatās nemaz tik slikti un jebkuras filmas tapšana pati par sevi ir uzskatāma par notikumu.
“Taču beidzot filmas ir sākušas kļūt tehniski kvalitatīvas, tas ir ļoti svarīgi. Iespējams, drīz sociālais reālisms Latvijas kino piedzīvos norietu un sāksies kaut kā jauna meklējumi,” spriež Kristiāns.
Uz jautājumu, kāpēc pēdējā laika labāko filmu režisori tā iecienījuši sociālā reālisma žanru, Kristiāns atbild: “Iespējams, taisot filmu par sevi, ir grūtāk atkāpties no realitātes. Bet, ja gribi stāstīt par bērniem, kurus sit, var taču to darīt arī “Nārnijas hronikai” vai “Alises Brīnumzemei” raksturīgajā kino estētikā." Kristiāns nepiekrīt, ka vienmēr šķērslis tam, ka režisori izvairās no žanra kino, ir naudas trūkums.
“Mišels Gondrī “Sapņu zinātnē” panāk nerealitātes sajūtu ar ļoti pieticīgiem līdzekļiem. Tas ir tas, kur parādās filmu veidotāja talants. Ja tev kaut kā nav, esi spiests pieiet radošāk,” pamato Kristiāns. Rakstot scenārijus, jaunais režisors ļaujot sev nedomāt par to, vai idejas realizācijai pietiks vai nepietieks līdzekļu: “Ja, pieskaroties ar pildspalvu papīram, uzreiz parādās doma, ka tam var nepietikt naudas, tas “spiež uz smadzenēm”. Es cenšos sevi tā neierobežot."
Šobrīd Kristiānam ir ideju aizmetņi vairākām turpmākajām filmām, kā arī tapšanas stadijā scenārijs pirmajai pilnmetrāžas filmai, bet viņš neizslēdz arī iespēju turpināt studijas ārzemēs.
Dāvis Dreimanis un “Rebeka”
Dāvis šobrīd apgūst režisora profesiju LKA 4. kursā. Sākotnēji bijusi doma stāties kādā no prestižajām britu skolām, bet tā arī nav atradis veidu, kā iegūt mācībām nepieciešamos līdzekļus. Lēmumu kļūt par režisoru neesot inscenējis kāds mistisks “Dieva pieskāriens”, Dāvis jau 16 gadu vecumā gluži vienkārši konstatējis, ka viņu interesē kino.
Dāvja 3. kursa darbs – spēles īsfilma “Rebeka” – ir viegla kriminālkomēdija par diviem latviešu “lūzeriem”, kuri cīnās ar noziedzīgo pasauli.
“Kriminālkomēdijas žanrs man vienmēr bijis tuvs – ne klasiskajā izpratnē, bet 80. gadu estētikā kā, piemēram, filmas “Nāvējošais ierocis”, “Pusnakts skrējiens” u.c.,” saka jaunais režisors.
Nākamā Dāvja iecere diplomdarbam ir road movie tipa komēdija, kurā galvenajam varonim jānogādā mašīna uz tēva dzimšanas dienas svinībām pilsētas otrā galā, tomēr šajā relatīvi vienkāršajā procesā viņu kavē viss iespējamais.
Par koku ar diviem galiem Dāvis dēvē mūsu dzīvošanu maza miesta apstākļos, jo situācijā, kad nekam nav līdzekļu, noved pie tā, ka daudzi jomas profesionāļi ir atsaucīgi un gatavi palīdzēt arī bez maksas. “Lielāka problēma par vispārēju līdzekļu neesamību ir neliels budžets, jo tiklīdz sāc maksāt vienam, ir jāmaksā visiem. Tajā brīdī gan šķiet, ka pilnīgi neko vairs nevari atļauties," saka režisors.
Runājot par nozari kopumā, Dāvis norāda uz pārlieku lielu ieslīgšanu sociāli reālistiskās sadzīves drāmas žanrā.
“Varbūt tas izklausās primitīvs salīdzinājums, bet man gribētos redzēt vairāk košu filmu. Tas nenozīmē, ka nav jārunā par džekiem no rajona vai Latvijas tiesu sistēmas nepilnībām, vienkārši to var darīt arī citā veidā – žanra kino, komēdijās vai vesternos. Tāpat šādu tēmu apskatīšanai obligāti nav nepieciešma tieši rokas kamera," skaidro Dāvis.
Arī pēdējā laika labākajos piemēros Latvijas kino – “Cilvēki tur”, “Mammu, es tevi mīlu” un “Modrī” – Dāvis saskata būtiskas problēmas, piemēram, galvenajai sižeta līnijai tiekot ieskicētai par vēlu vai tādai iztrūkstot vispār. Latvijas pēdējā laika kino estētikai esot raksturīga lēna, pelēka, stīva maniere, kurā ir daudz varoņu ar gariem ģīmjiem un nekas īpaši nenotiek. Citādi esot ar dokumentālo kino, jo tādas filmas kā “Ģimenes lietas” vai “Mans tēvs baņķieris” droši varot ieteikt ikvienam ārzemniekam. Uz Latvijas kino nākotni Dāvis atšķirībā no daudziem vienaudžiem gluži tik pozitīvi neskatās.
“Savā ziņā jāpiekrīt režisoram Dāvim Sīmanim, kurš teica, ka Latvijā nekad nebūs laba kino, jo šīs nozares profesionāļiem ir pārāk maz iespēju treniņam. Valstī ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju vienkārši nevar runāt par nopietnu kino. Tas labākajā gadījumā ir dārgs hobijs,” skaidro režisors.
Par spīti visam, Dāvis prom braukt negrasās, jo esot māju cilvēks, kurš nedēļas nogales joprojām pavada savā dzimtajā pilsētā Limbažos.
Plašāk par Dāvi Dreimani lasiet iepriekš publicētajā materiālā!
