Arturs Hnikins un “Rokpelnis”
Agrāk dzīvojot Jēkabpilī, Arturs sācis interesēties par dokumentālo fotogrāfiju un daudz laika kopā ar fotoaparātu pavadījis ielās. Paralēli strādājis tipogrāfijā, pastarpināti padarot attiecības ar vizuālo pasauli arvien ciešākas. Domājot par savu pirmo izstādi “Pilsētas skaņas”, mēģinājis saprast dramaturģijas principus, kādā veidā ir jāveido stāsts. Izziņas ceļi aizveduši līdz Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās mākslas studiju bakalauru programmai, kuras 3. kursā Arturs šobrīd mācās: “Ir interesanti pētīt, kā cilvēks izpaužas realitātē, un parādīt to no neparasta rakursa”.
Filma “Rokpelnis” ir Artura 2. kursa darbs. Arturs iepriekš par dzeju nav īpaši intresējies, un ideja veidot dokumentālu filmu par dzejnieku Jāni Rokpelni radusies pavisam nejauši: “Devos pie draugiem Jēkabpilī un uzzināju, ka Rokpelnis tur uzstāsies ar lekciju par cilvēkiem, kuri 19. gadsimtā sāka veidot Latvijas valsti. Bija aizraujoši vērot, cik šis cilvēks spēj būt dažāds”. Tā kā līdz šim nekas par Jāni Rokpelni kino jomā nav bijis veidots, nolēmis dzejnieku izvēlēties par materiālu savam kursadarbam:
“Pārāk tuvu es nevarēju piekļūt, viņš negribēja atklāties. Tāpēc rakstura pazīmes, ko es novēroju, mēģināju parādīt ar vizuāliem paņēmieniem. Bija jūtama tāda vientuļa sajūta, un es mēģināju saprast – kāpēc”.
Līdz galam aizrakties līdz iemesliem, kāpēc dzejnieks ievēro atturīgu distanci ar sabiedrību sev apkārt, gan izdevies neesot: “No vienas puses, cilvēks it kā meklē šo siltumu, bet, no otras – baidās to saņemt. Varbūt daļēji tas viņam vajadzīgs, lai varētu pilnvērtīgi strādāt." Tajā pašā laikā vienojamies, ka Rokpelnis ir ļoti progresīvs dzejnieks, kurš joprojām spēj runāt šī laikmeta balsī un jauniešiem saprotamā valodā: “Tomēr viņš pats atzina, ka reizē blakus pietrūkst cilvēku viņa vecumā, ar kuriem var runāt par citām tēmām."
Arturs šo filmu veidojis tiem cilvēkiem, kas Jāni Rokpelni pazīst un apzināti to veidojis viņa prozas darba “Rīgas iestaigāšana” stilistikā, kurā dzejnieks kopā ar dažādiem personāžiem klīst pa Rīgas ielām un sarunājas. Ar rezultātu pats dzejnieks esot bijis iespēju robežās apmierināts, sakot: “Filma ir tik laba, cik laba kadrā vispār spēj izskatīties veca un nīgra vīrieša seja."
Arturu kino saista tieši dokumentālais žanrs – realitāte tīrā veidā un mehānisms, kā to var pārvērst mākslas darbā. Šobrīd Arturs veido savu diplomdarbu par jauniem Latvijas mūziķiem, kuri ir neredzīgi: “Tas būs stāsts par spēju redzēt un neredzēt visplašākajā nozīmē. Viņi gan joprojām nevēlas tikt uzņemti filmā, jo grib vienkārši dzīvot savu dzīvi un vismazāk – tikt par kaut ko žēloti." Paralēli Arturs plāno veidot dokumentālu raidījumu televīzijai par cilvēkiem Latvijā, kuri tiecas saglabāt dzīvas visdažādākās tradīcijas. Kad beidzot būšot pietiekami uztaisīti dramaturģijas veidošanas principi, Arturs ir apņēmības pilns ķerties pie savas pilnmetrāžas filmas.
Lāsma Ābele un “Pagalmu Rīga”
Lāsma interese par kino aizsākusies jau bērnība – daudz gājusi uz kino, dzimtajā Valmierā apmeklējusi arī mākslas skolu un video kursus: “Bija skaidrs, ka stāšos Latvijas Kultūras akadēmijas operatoros, ko arī izdarīju." Vēlāk sākusi strādāt televīzijas kanālā TV3 par montāžas režisori, šobrīd šo pašu darbu veic filmu studijā “Kultfilma”. Jau bakalaura studiju laikā tapušas vairākas īsfilmas, tostarp diplomdarbs “Somebody – Ethan” kopā ar režisoru Didzi Eglīti, šobrīd viņa strādā pie visdažādākajiem projektiem, sākot no reklāmām un beidzot ar dokumentālajām īsfilmām. Šogad pabeigusi maģistra studijas audiovizuālo mediju mākslā augstskolā RISEBA, kur arī tapis diplomdarbs “Pagalmu Rīga”.
Darbs pie filmas netieši aizsācies, jau strādājot pie vizuālās semiotikas kursā dotā uzdevuma paskatīties uz pasauli caur cita cilvēka acīm:
“Braukāju pa Rīgu ar riteni, meklēju dažādus interesantus pagalmus un uzņēmu fotogrāfijas. Dažus cilvēkus uzrunāju, mēģinot noskaidrot, kas viņiem šķiet skaists un kāpēc."
Vēlāk internetā radījusi virtuālu spēli, kurā bija jācenšas uzminēt, kurš ir katra konkrētā pagalma īpašnieks. Palēnām savāktais materiāls pārtapis dokumentālajā filmā par kādu kundzi, kas no sūnām un drātīm veido dzērves, kuras kopā ar mīkstajām mantiņām un citiem vizuālajiem elementiem izvieto sava mikrorajona pagalmā:
“Tas ir tik aizraujoši! Ir doma šo projektu turpināt, uzņemot filmas arī par citiem pagalmiem. Populāras pagalmos ir mīkstās mantiņas, mākslas darbu reprodukcijas un pat kokos iekārti diski. Piemēram, kādam kungam starp dažādiem zvēriņiem pagalmā bija izstādīts Edvarda Munka mākslas darba “Dzīves deja” reprodukcija."
Problēma, uzrunājot pagalmu ļaudis, esot bijusi tā, ka viņi ir vienlīdz atklāti pret visiem, tāpēc bijis grūti dabūt laukā kaut ko vairāk par jau kaimiņiem un draugiem neskaitāmas reizes izstāstītiem stāstiem: “Bet vajag spiest! No visdažādākajām pusēm."
Arī Lāsmu kino interesē tieši dokumentālais žanrs, jo tā ir iespēja atrast jaunas šķautnes: “Mākslas kino lielāloties jau viss ir izstāstīts, un ir diezgan garlaicīgi to skatīties. Dokumentālais kino joprojām spēj pārsteigt”. Uz kino nozari Latvijā Lāsma raugās optimistiski: “Parādās daudz jaunu un talantīgu cilvēku, kas droši vien ir saistīts arī ar to, ka paplašinās izglītības iespējas kino jomā”. No pēdējā laika darbiem sev tuvajā dokumentālajā žanrā Lāsma izceļ Ievas Ozoliņas “Mans tēvs baņķieris” un Ināras Kolmanes “Ručs un Norie”.
Jānis Dunkurs un “Debess”
Jānis ir operators, kurš beidzis augstskolas RISEBA audiovizuālās mediju mākslas programmu: “Esmu no Valmieras, kas ir radoša pilsēta. Viss sākās skeitojot, snovojot un filmējot dumības. Jebkurā ballītē visi zināja, ka man līdzi būs kamera un notiekošais tiks iemūžināts. Vēlāk parādījās pirmie pasūtījuma darbi, par kuriem simboliski saņēmu kaut ko līdzvērtīgu šņabja pudelei un pieciem latiem."
Nesen populārajai tendencei no priekšējā loga leņķa filmēt sevi mašīnā Jānis ar draugiem pieķēries jau vidusskolas laikā: “Šie video aizgāja pa visu Latviju, iegūstot 60 līdz 80 tūkstošus skatījumu!” Taču tobrīd uz savu aizraušanos Jānis vēl skatījies visai skeptiski: “Domāju, ka ar to pelnīt ir neiespējami. Vecāki – abi dakteri – protams, gribēja dzīt uz ārstiem, bet man paliek slikti, ieraugot asinis." Šobrīd viņš nolēmis gadu “apošņāt gaisu” un kā operators nodarbojas ar visplašākā spektra pasūtījuma darbiem, nupat filmējis jaunās dziedātājas Aleksandras Špicbergas veltījumu Latvijas dzimšanas dienā, kā arī ir gatavs iemūžināt kamerā ikvienu stāstu par cilvēku, kurš viņu iedvesmojis.
Dokumentālā filma “Debess” ir Jāņa diplomdarbs, kas jau izpelnījies ļoti lielu ažiotāžu interneta vidē. Lai gan Jānis pats ir arī šīs filmas režisors, šis apstāklis drīzāk uzskatāms par sānsoli, un viņš sevi redz kā operatoru – sevišķi dokumentālajā žanrā. Ideja filmai aizsākusies jau laikā, kad kopā ar Jāni Rozīti veidojis sociālu bezpeļņas projektu “Be your own hero”: “Man patīk cilvēkus iedvesmot kaut ko darīt – ja tas tev nerada prieku, vācies prom!”
Šim projektam sākotnēji atraduši arī filmas “Debess” varoņus, kas ir ģimene ar diviem bērniem, kuri pametuši darbu, lai pārvāktos uz dzīvi pļavas vidū un paši saviem spēkiem no nekā sāktu būvēt sev māju un vidi sev apkārt: “Es gribēju parādīt, ka viņi nav mežoņi. Arī bērni tur jūtas laimīgi. Ir elementāri aizbēgt no sabiedrības, bet tā nav viņu doma. Šiem cilvēkiem svarīgākais ir saprast vērtības." Jānis kopā ar domubiedru Jāni Rozīti četras dienas dzīvojis šajā vidē ar viņiem kopā: “Es pats iegāju šajā pasaulē. Atbraucot atpakaļ uz Rīgu, tā likās cita pasaule. Vēl nedēļu no vietas nevarēju atiet."
Jānis noteikti vēlas filmēt “Debess” otro un nākamās daļas, lai dokumentētu, kas ar šo ģimeni notiek vēlāk, sākot laist skolā bērnus, kuri atšķirībā no vecākiem relatīvi izolētā vidē lauka vidū ir izauguši, viņiem citas pieredzes: “Ģimene tagad būvē otru, lielāku māju. Tā ir fiziska attīstība. Pēc tam jāskatās, kas notiek ar viņu bērniem. Filma noteikti nav pabeigta – tā tas būs varbūt ceturtajā sērijā. Šis ir ļoti skaists ievads kaut kam lielākam."
Jānis vēlējās, lai filma nestu tālāk šo vēstījumu – dzīvot tā, kā to vēlies – pēc iespējas plašākam cilvēku lokam, tāpēc izvēlējies to izplatīt virtuālajā vidē, nevis pieteikt starptautiskiem festivāliem:
“Es visu daru citiem cilvēkiem. Filma savāca 72 tūkstošu skatījumu, kas dokumentālajai filmai ir pietiekami daudz."
Kopumā Jānim ir prieks redzēt, ka Latvijas filmu nozare attīstas un kvalitāte ir manāmi uzlabojusies, tomēr viņš arī apzinās, ka cilvēku Latvijā nepaliks vairāk: “Lielajam kino būs grūti. Bet pat reklāmas kļūst daudz kvalitatīvākas, esam pacēluši augstāk latiņu tai nelielajai auditorijai, kas mums ir!”
