Vārpā arī šodien runā skaistā un bagātā latviešu valodā gandrīz bez akcenta. Tiesa, nu jau vairs tikai vecākā paaudze. Tie, kuru vecāki pagājušajā gadsimta 20.gados spēra šīs dienas acīm šķietami neprātīgu soli – no Latvijas pārcēlās uz Brazīlijas mūžamežu, kur līdz tuvākajai stacijai kājām bija jāiet 30 kilometru, lai tur sāktu dzīvi no nulles. Vārpa – kukurūzas, kviešu vārpa, izdzīvošanas pamats. Tas kļuva par apmetnes nosaukumu.
„Mani pētījumi sākās 1999.gadā, kad pirmo reizi aizbraucu uz Brazīliju. Kopš tā laika esmu tur bijusi septiņas reizes,” vēsturnieces Brigitas Tamužas gandrīz 20 gadu ilgie pētījumi veido filmas pamatu. Kopā ar muzeja „Latvieši pasaulē” kolēģi Mariannu Auliciemu viņas atgriezās Vārpā arī nesenākos gados, lai intervētu vēl dzīvus esošos kopienas latviešus. Dažs atcerējās arī pašus kolonijas pirmsākumus.
20.gadu sākums pēckara Latvijā daudziem bija smags laiks. Uz šī fona Vidzemes baptistu draudzēs iesāktā „atmodnieku” kustība strauji izplatījās un baptistu skaits strauji auga. Brazīliju pravieši bija pasludinājuši par apsolīto zemi, kur jādodas sagaidīt pasaules galu un Kristus otrreizējo atnākšanu. Un gada laikā no Latvijas izceļoja ceturtā daļa jeb apmēram divi tūkstoši baptistu. Par Brazīlijas labumiem baptistu avīzes rakstīja jau kopš 19.gadsimta beigām, zina stāstīt vēsturniece Brigita Tamuža.
„Tur jākāpjas vēl dziļākā pagātnē, pie idejas, kas bija Kārlim Balodim un Pēterim Zālītem par visas Latvijas pārcelšanu uz Brazīliju – jo tur nebūs ne krievu, ne vācu spaidi, būs brīvība, zemes pietiekami… Būtībā tas nāk no pavisam utopiskām idejām, ka latvieši varētu nopirkt kādu salu Amazonē, apmēram Latvijas lielumā, un mierīgi tur dzīvot. Tā kā fantastu idejas reizēm paveic lielas lietas,” stāsta Tamuža.
Pie imigrantu uzņemšanas piestrādāja arī pati Brazīlijas valsts, kur pēc verdzības atcelšanas trūka strādnieku plantācijās.
Filma stāsta par skarbo realitāti, kādā nonāca pirmie ieceļotāji – par pārcilvēciski smago darbu, slimībām un nāvi, bet vienlaikus – pārsteidzošo apņēmību un ticību, kas Vārpai ar laiku ļāva pat uzplaukt.
„Mums ir ļoti grūti ar šodienas mērauklu mērot to viņu saprašanu. To neizmērojami dziļo ticību un paļāvību gan uz augstāko varu, gan arī uz vadoņiem. Mums liekas – nu kā tu vari tik akli ticēt? Bet tāpēc jau tā ir ticība. Protams, bija arī tādi, kas bija vīlušies, kuri rakstīja vēstules uz Latviju un lūdza Ārlietu ministrijas palīdzību, lai varētu atgriezties. Bet vairums tiešām bija šie reliģiski stiprie, pārliecinātie cilvēki, kuri pieņēma, ka grūtības ir normāla dzīves daļa – Dievs viņus mīl,” turpina Tamuža.
Brigitas Tamužas un Mariannas Auliciemas dokumentētos vairākus desmitus stundu garos videomateriālus vienotā stāstā sakausējis režisors un producents Bruno Aščuks.
„Klausoties šos cilvēkus, daži no kuriem paši savulaik ir izbraukuši (daļa no viņiem tagad jau ir miruši, bet bija uzfilmēti), vai viņu pēcnācējus, tas likās ļoti interesants un mazāk zināms stāsts. Varbūt, ja skatāmies latviešu dokumentālā kino spēcīgās tradīcijas, šis nav liels tieši kino mākslas darbs. Bet ir interesanti ar kinematogrāfiskiem līdzekļiem izstāstīt šo cilvēku vai pat veselas kustības stāstu. Tā ir interesanta liecība,” saka Aščuks.
Līdzās vēsturiskām fotogrāfijām un videomateriāliem filma dokumentē arī šodienas Vārpu – mazu Brazīlijas ciematiņu, par kura īpašo sākumu liecina vien eksotiski uzraksti „Maiznīca” vai „Veikals” latviešu valodā un daži vecākās paaudzes ļaudis, kas vēl glabā paaudzēs nodotās atmiņas par Latviju, stāsta vēsturniece Brigita Tamuža. Jaunie Vārpā neatgriežas.
„Bet, protams, idealizētie priekšstati, runājot ar vecākās paaudzes cilvēkiem, ir viennozīmīgi. Latvijā viss ir labāks – tur ir skaistākas puķes, zaļāka un mīkstāka zāle, ogas ir garšīgākas… Interesanti, ka ir saglabāta tieši tā sensitīvā atmiņa: kā garšoja, kas bija mīksts, ciets… Tas mani ļoti pārsteidza,” uzsver Tamuža.
