Klajā nāk Kristas Burānes filma par scenogrāfu Andri Freibergu

"Šī triloģija tapa kā manas domas par vientulību, mīlestību un nāvi," – tā saka režisore Krista Burāne, kura nupat beigusi darbu pie trešās filmas par dižajām Latvijas skatuves personībām. Filmām "Piektais Hamlets" par režisoru Oļģertu Kroderu un "Māra" par režisori Māru Ķimeli pievienojusies "Pasaka par tukšo telpu", kas portretē scenogrāfu Andri Freibergu. Abu mākslinieku tuvošanās ceļš ildzis trīs gadus, un trešdien, 13. septembrī, filmu pirmizrādīs Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.

Kroderam, Ķimelei un Freibergam veltītajam filmu ciklam ir desmit gadu sena vēsture. Šie darbi tapa kā režisores Kristas Burānes pārdomas par cilvēku teātrī, kur mākslas forma cieši savijas ar dzīves izpratni.

"Faktiski šī triloģija vai cikls tapa uzreiz, pirms desmit gadiem, kā domas par vientulību, mīlestību un nāvi," atceras režisore. "Man pat nebija tādu jautājumu par to, kāpēc konkrētais cilvēks, vienkārši bija skaidrs – ja es vēlos runāt par šīm tēmām, tad šie cilvēki, iespējams, visprecīzāk man ļautu kaut ko saprast par to, kas ir vientulība, mīlestība un nāve."

"Pasakas par tukšo telpu" galvenais varonis Andris Freibergs atzīst – kā scenogrāfs, kura darbs rit aizkulisēs, uzmanības centrā viņš nejūtas ērti. Filmai ļāvies lielā mērā režisores dēļ.

"Man bija ļoti laba sajūta dialogā ar Kristu. Tie ir vieni faili, tā ir viena pārliecība. Tas ir kaut kas tāds, kur pamatpatiesības nav jānoskaidro," viņš saka.

Būtiska loma filmā ir ainām, kurās Andris Freibergs uz operas skatuves veido scenogrāfiju nevis kādai izrādei, bet savam pašportretam.

"Tas ir viens no gājieniem, ar ko es lepojos!” smejas Burāne. Viņai ļoti neesot gribējies, lai filmā būtu kāds cits stāstītu par Freiberga darbu vai kamera sekotu līdzi kādas noteiktas izrādes būvniecībai. "Jo šajā gadījumā mēs redzētu Andri Freibergu kā mākslinieku, kurš pieslēdzas kāda cita idejai. Man bija ļoti svarīgi, lai viņš pieslēgtos pats sev. Un ņemot vērā, ka viņš ir ļoti kautrīgs un jūtīgs attiecībā pret kameru, vienīgais risinājums bija viņam piedāvāt uzbūvēt scenogrāfiju izrādei "Andris Freibergs"," stāsta režisore.

"Man tas ļoti patika, un es ilgi gudroju…," saka Freibergs. "Viens bija skaidrs – citu variantu nav, mana dzīves telpa ir skatuve, tāpēc fiziski un garīgi tā būs skatuves telpa. (..) Ilgus laikus esmu domājis par to, kas notiek diennakts tumšajā laikā, kad esam prom no skatuves. Ko grīda dara, ko gaismas un šņorbēniņi? Vai tur Baltā dāma staigā, varbūt kāds vientuļš krēsls skumīgi stāv uz skatuves? Gribējās pa atslēgas caurumu palūrēt, kā tas notiek. (..) Ja es pieņemu to, kas apkārt notiek, tādā dvēseļu līmenī, tad pasaule kļūst daudz apjomīgāka un interesantāka. Un tā ir tā tukšās telpas pasaka."

Filmas kadrējumu veidojis operators Valdis Celmiņš, kuru Burāne sauc par filmas scenogrāfu.

"Es mēģinu šajās filmās, kur galvenais varonis ir ārkārtīgi spēcīga personība, izveidot pašu filmu kā šī cilvēka tēlu tādu, kādu to redzu. Lai šī filma ir kā šis cilvēks," uzsver režisore.

Dokumentāli katri filmā mijas ar iejūtīgi veidotu melnbaltu animāciju, kas it kā komentē būtiskas Andra Freiberga biogrāfijas detaļas, vienlaikus sapludinot tās ar meistara scenogrāfijas idejām. Animācijas veidojis Kristas dēls, mākslinieks Toms Burāns.

"Skaidrs, ka katra atmiņa tomēr ir mūsu iztēles aina, kurā mēs kaut ko piefantazējam klāt, kaut ko veiksmīgi aizmirstam… Tāpēc man likās, ka animācija ir veiksmīgākais veids, lai stāstītu par dzīves kā fakta un dzīves kā iztēles savienojumu," skaidro Burāne.

Filma "Pasaka par tukšo telpu" pirmizrādi piedzīvos trešdien Rīgas Starptautiskā kinofestivālā konkursa programmā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie

Populārākie
Interesanti