Filma “Dotais lielums: mana māte” ir dokumentāls vēstījums par talantīgu matemātiķi, kurš izjūt psiholoģisku atkarību un bailes no mātes. Režisore Ieva Ozoliņa ar Raiti un viņa ģimeni iepazinās nejauši, bet uzreiz nolēma par šīm attiecībām veidot filmu.
"Es kaut kā sajutu līdzību varbūt gan ar savu, gan ļoti daudzām citām ģimenēm, kurās nav kontakta ar vecākiem," saka režisore Ieva Ozoliņa. "Tā nav filma par Raiti un viņa mammu. Tā ir filma par mums visiem. Tas ir neliels modelītis, kas ir būtībā spogulis sabiedrībai. Jo man šķiet, ka ļoti daudzās ģimenēs nespēj cilvēki veidot dialogu un nespēj sajust paaudze paaudzi."
Raitis ir vientuļš, dzīvo savā pasaulē un ir spiests cīnīties un sadzīvot ar problēmām, kas, pēc viņa domām, radušās mātes vainas dēļ. Filma aizkustinoši un reizēm ironiski atklāj mātes mīlestības destruktīvo spēku.
"Man priekšstats nav viennozīmīgs. Tajā, ko es redzēju – es redzēju kaut ko pozitīvu un kaut ko negatīvu. Pie tam man likās, ka ir vairāk negatīvā nekā pozitīvā," norāda filmas galvenais varonis Raitis Ozols. "Būtībā reizēm bija gadījumi, kad režisore izraisīja kaut kādu darbību un to darbību filmēja. Un līdz ar to es skatos un domāju, vai to var saukt par dokumentālu vai nevar."
"Tas, kā Ieva Ozoliņa atklāj mātes un dēla attiecības, ir šokējoši. Un tas ir uz labā un ļaunā robežas, un tas ir uz ētikas robežas, bet es tomēr gribētu teikt, ka viņa noiet pa to nazi," uzsver kinokritiķe Daira Āboliņa. "Pat ja es nekad neko tādu neesmu piedzīvojusi - un es ļoti negribētu neko tādu piedzīvot -, man ir jāpadomā par to, kādas būs manas attiecības ar dēlu, kad viņš būs pieaudzis."
Filmas “Dotais lielums: mana māte” veidotāji cenšas radīt skatītājiem identificēšanās sajūtu ar situāciju, liekot katram padomāt par savām attiecībām ģimenē. Mātes un dēla attiecību jautājums joprojām ir aktuāls, un tas, kā to risinājusi režisore, iespējams, kļuva par iemeslu, kāpēc filma guva panākumus arī prestižajā Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā.