Filmas centrā šoreiz ir jauns, kolorīts varonis - talantīgs matemātiķis Raitis, kurš jau filmas sākumā atzīst, ka pamatoti domā, ka viņa sarežģītās attiecības ar māti (arī bailes) varētu būt iemesls viņa īslaicīgajiem runas traucējumiem (Raitis mēdz raustīt valodu) un nespējai komunicēt ar citiem. Raitis patiešām ir gudrs, izglītots, un viņa grūtības padara šo citkārt nesaprotamo un sarežģīto prātu tik cilvēcīgu, turklāt viņš ir interesants kamerai. Vienlaikus filmā svarīgu vietu ieņem Raita mamma Silvija, kas, arī būdama izglītota, pēdējo gadu laikā savu dzīvi velta darbam. Attiecībā pret Raita vēlmi izrunāt un sakārtot abu attiecības Silvija problēmas tajās nesaskata.
Režisore šo situāciju ieskicē pašā filmas nosaukumā, kas sākumā attaisnojoši un mazliet ironiski liek saprast, ka abu attiecības sagādā lielākas grūtības nekā augstākā matemātika.
Turklāt tas mazliet pozicionē filmas skatītāju uz šo problēmu skatīties no Raita pieredzes prizmas, saglabājot mātes skatījumu uz abu attiecību sarežģījumiem.
Es piekritīšu kinokritiķei Dairai Āboliņai, ka šis attiecību stāsts un tas, kā režisore to parāda, patiešām ir šokējošs. Brīžiem tuvums, ko sasniedz filma, ir pat biedējošs, citkārt ļoti intīms, bet kopumā interesants. Kameras tuvināšanās varoņiem iezīmē arī kādu citu parādību. Respektīvi, jo tuvāk kamera tiek šo varoņu attiecībām, jo lielāka distance starp tiem parādās. Šķiet, ka īpaši Silvija kameras klātbūtnē pastiprināti izliekas, ka ģimenē viss ir kārtībā, un, pat ja nav, tad labākais veids, kā to risināt, ir nerunāt. Turklāt, no otras puses, šo izlikšanos pastiprina Raita tincināšana un vēlme to tomēr risināt, kas situāciju padara arvien saspīlētāku un vienlaikus attālina varoņus vēl vairāk.
Kopējais stāsts gan neaprobežojas ar neveselīgām mātes un dēla attiecībām, bet gan iegūst daudz dziļāku un plašāku cilvēku savstarpējās komunikācijas problēmu atspoguļojumu, kas nereti rezumējas ar nevēlēšanos otrā iedziļināties.
Režisore daudz vairāk runā par nespēju runāt, otru saprast un, pats galvenais, uzklausīt. Ieva Ozoliņa intervijā izteikusies, ka mums piemīt nepārvarama vēlme savās likstās vainot citus, kas ir nelaimīgas dzīves priekšnosacījums. Tas ne vien pierāda iepriekš minēto neiedziļināšanos citos, bet arī apstiprina, ka cilvēkiem problēmas sagādā saprast sevi un iedziļināties sevī kā savu problēmu epicentrā.
Tomēr vienlaikus pārsteidzošam stāstam un neticami tuvai komunikācijai ar varoņiem jāatzīmē režisores apzinātā provokācija, kas filmā izmantota kā metode. Man jāatzīstas, ka tā brīžiem bija tik traucējoša un pat kaitinoša, ka acīmredzami lika justies neveikli ne tikai pašam varonim, bet arī man - skatītājam.
Tas lika aizdomāties arī par dokumentācijas patiesumu. Patiesībā nav pat īsti saprotams, kāpēc režisore izmantojusi šādus paņēmienus, jo intervijās Ieva Ozoliņa atzinusi, ka Raitis ir biežs viesis viņas mājās, turklāt brīžos, kad netiek apzināti veidotas un modelētas situācijas, Raitis ir diezgan (lai neteiktu, ka ļoti) atklāts un kameras priekšā jūtas ļoti brīvi.
Šī provokatīvā darbība būtu daudz pamatotāka, ja režisore pati būtu iesaistījusies kā varone un šo metodi izvirzījusi kā filmas konceptu.
Jāatzīst, ka brīžiem epizodes izskatījās ne vien provocētas, bet arī iestudētas bez paša Raita ziņas. Piemēram, epizode bārā, kurš, pirmkārt, bija tukšs un, otrkārt, tajā ienākušās meitenes diezgan kokaini izrādīja interesi par Raiti. Vai arī situācija pie hipnoterapeita, kas izskatījās pēc iestudēta sarunu šova, ko pastiprināja diezgan binārais abu varoņu novietojums kadrā. Tam vēl varētu pievienot epizodi, kur Raitis it kā uzaicina savu deju partneri uz viesnīcas numuriņu (tas netiek parādīts), lai gan pirms tam skaidri redzams, ka viņš nezin, kur likt rokas, ko teikt, uzsākot sarunu ar sievieti, un kā sevi vispār pasniegt citiem.
Manuprāt, filma tiek nevajadzīgi piebāzta ar diezgan ētiski strīdīgām epizodēm, kas nevis ļauj skatītājam pašam spriest par notiekošo un tēmu kopumā, bet gan visu laiku ciest no darbības gūzmas, kas tendēta nevis parādīt procesuālu izpratni un vērojumu, bet nemitīgu darbību.
Tāpēc liekas mazliet absurdi runāt par kaut kādu patiesību, kam režisore ir pietuvojusies, ja tā visu laiku tiek mainīta un modificēta.
Vienlaikus pārdomās par metodes pielietojumu Ievas Ozoliņas filma “Dotais lielums: mana māte” ir jāslavē par cilvēcības problēmas aktualitāti un to, kā tā liek mums domāt par elementārām attiecību uzturošām lietām, kas ir svarīgas kā mums, tā apkārtējiem.
