Šogad festivālā tiek izrādītas 385 filmas 949 seansos. Cilvēks, pat ja kinomāns, dienā var noskatīties 4-5 filmas. Bet statistika neatklāj māksliniecisko līmeni.
Kinokritiķe Margreta Kēlere, kas festivālu apmeklē 30 gadus, uzskata, ka filmās ir jābūt apvienotam politiskajam, sociālajam un emocionālajam vēstījumam, politika vairāk ir prāta konstrukcija, bet filmai ir jāiedarbojas arī uz sirdi.
Piemēram, režisora Ērika Poppes filma “Ūtoja 22. jūlijs” atsauc atmiņā traģēdiju, kas 2011.gadā notika Norvēģijas salā, kad vasaras nometnes laikā politisks maniaks nošāva vairāk nekā 70 jauniešu. Scenārijs veidots, balstoties uz izdzīvojušo liecībām. Daudzi to uzskata gan par vislabāko, gan par vismanipulatīvāko filmu.
Režisora Vesa Andersona ironiskā futūriska fantāzija animācijas filmā “Suņu sala” bija skaļš festivāla atklāšanas notikums ar režisoru un aktieriem pie bungām un uz sarkanā paklāja. Bet arī Eiropas kino pašlaik vairs nav tik viegli definējams.
Publisko attiecību speciāliste no Dienvidāfrikas Bolgvazi Malgvaza, kura Berlīnes kinofestivālu apmeklē pirmo reizi, pauž cerību, ka arī Dienvidāfrika varētu iekļauties šajā festivālā, “mēs vēlamies strādāt roku rokā, tāpēc esam šeit, un kino ir strauji augoša industrija”.
Eiropas kino autori meklē kompromisus starp mākslu un žanra kino. Saprotot, ka publikai patīk biogrāfiski stāsti, izmanto, piemēram, aktrises Romijas Šneideres dzīvi. Bet pēdējos gados pastiprinājusies interese par krievu kino.
