Filmas varoņu dialogs
Francis: - Ja tajā naktī es viņu nosistu, tu mani pamestu?
Katrīna: - Kāpēc lai es tevi pamestu, ja tu to izdarītu manis dēļ?
Sievietes daba no vīrieša viedokļa ir absolūti neizdibināma pasaule – šī tīri personiskā atziņa bijusi viens no filmas impulsiem. Rezultātā sanācis stāsts, kas piedāvā ielūkoties ļoti dziļi mūsdienu vīrieša dvēselē, viņa bailēs, šaubās, dusmās, spēkā un nespēkā, rīcībā un rīcības nespējā. Aiks Karapetjans ir pārliecināts - filmā redzama visai tipiska mūsdienu vīrieša izjūtu gamma un, protams, tā cieši saistīta ar sievietes izpausmēm.
Aiks Karapetjans: „Mēs visi tā sajūtamies; es runāju ar saviem draugiem, un viņi man stāstīja, ka viņi iet gulēt ar vainas sajūtu, un viņi nezina, no kurienes tā vainas sajūta ir, bet, manuprāt ,tā rodas viņu sieviešu dēļ. Sievietes vienmēr liek justies vīrietim vainīgam par kaut ko, un tu īsti nesaproti, par ko tu esi vainīgs, bet tā sajūta ir. Manuprāt, viņas to dara tāpēc, lai varētu vairāk manipulēt."
Filmas centrā ir Kaspara Znotiņa atveidotais arhitekts Francis un Maijas Doveikas spēlētā viņa sieva Katrīna. Viss sākas ar ballīti, pēc kuras, pusnaktī ejot mājās, pārim uzbrūk un to aplaupa kāds brutāls motociklists, un pēc tam arī sākas spriegu un neparastu notikumu virkne, un tas ir katra skatītāja ziņā – kā to uztvert – kā realitāti vai varbūt vīziju, kas risinās galvenā varoņa iztēlē:
„Man gribas iedot skatītājam vietu iztēlei – pirmās 40 minūtes es ļoti skaidrā valodā runāju ar skatītāju, neslēpjos zem formālām lietām, bet pēc tam es ļoti apzināti mainu tonalitāti, lai skatītājs aiziet citā, negaidītā virzienā," skaidro režisors. "Otrā puse ir vairāk uz sapņu motīviem un mistikas būvēta, vēstot par viņa zemapziņu, viņa ceļojumu sevī iekšā."
Filmas noskaņā ļoti svarīga loma ir tās skaņu celiņam, īpaši mūzikai, kuru komponējis Andris Dzenītis.
„Mūzika ir šoreiz radīta interesantā tehnoloģijā, jo šeit ir gan notīs rakstīta mūzika, gan dzīvas skaņas, manis paša apstrādātas, miksētas. Pamatizejmateriāls, no kā gandrīz viss ir veidots, ir dzīva saksofona skaņa, visdažādāko veidu saksofonu, izmantotas arī dažādas blakus skaņas, piemēram, simfoniskā orķestra skaņošanās. Jā, tas darbs bija aizraujošs, un arī rezultāts mani apmierina. Tā ir ļoti dziļa, daudzšķautņaina, tēlaina un ļoti gleznieciskas filma," stāsta Dzenītis.
Īpaši iespaidīgi filmā ir ziemas skati, raisot stindzinošas sajūtas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē… Filmas producents Roberts Vinovskis apliecina – viss ir bijis pilnīgi īsti – arī skati uz ezera, kad vienam no tēliem nākas ienirt āliņģī.
Roberts Vinovskis: „Ar ziemas ainām mums tiešām paveicās. Scenārijā tās tieši šādā veidā bija aprakstītas, bet brīdī, kad mēs vēl filmējām - ap Ziemassvētkiem - bija plus 3, plus 5 grādi, un mums šķita, ka tā ir katastrofa priekš mūsu filmas, un tad pēkšņi nedēļu vai divas pēc Jaunā gada kā uz burvju mājiena sākās mīnus 30 grādu sals, ledus, sniegs, putenis, tas viss, kas mums bija vajadzīgs. Kā jau ir redzams fināla ainā – aktieriem nācās darboties reālā mīnus 30 grādu puteņa situācijā, bet viņi ir lieliski profesionāļi, spēcīgi gan mentāli, gan fiziski, un ar to tika lieliski galā”.
Aika Karapetjana jaunās spēlfilmas „Pirmdzimtais” pirmizrāde Latvijā būs skatāma 26.septembrī, bet kinoteātros visā Latvijā filmu izrādīs no 29.septembra.